Kā jau pareizi norādīts, jēdziens „būtisks” patiesi ir atrodams ļoti daudzos normatīvajos aktos, kas turklāt attiecas uz dažādām tiesību nozarēm un darbības jomām. Turklāt šis jēdziens nepastāv pats par sevi, bet gan parasti ir apzīmētājs kādai konkrētai darbībai vai stāvoklim (šīs kombinācijas vispārinot, ierasts saukt par nenoteiktajiem jeb atklātajiem tiesību jēdzieniem). 

Proti, analizējot sīkāk kontekstu, kādā šis jēdziens parasti tiek ietverts konkrētā tiesību normā, redzams, ka lielākoties tas ir izmantots nolūkā apzīmēt vai formulēt neatļautu vai kaitīgu darbību vai sekas, kas izriet no attiecīga nodarījuma, rīcības vai bezdarbības. Piemēram, definējot iestādes faktiskās rīcības jēdzienu, Administratīvā procesa likuma 89.pants noteic, ka „par faktisko rīcību atzīstamas arī iestādes darbības, kas neatkarīgi no iestādes nodoma rada tādas faktiskās sekas, kuru rezultātā privātpersonai ir radies vai var rasties būtisks tiesību aizskārums.”

Savukārt, kā norādīts juridiskajā literatūrā, Krimināllikumā visnotaļ plaši – gandrīz katrā sestajā krimināltiesību normā – ietverta norāde uz būtiska kaitējuma radīšanu noziedzīga nodarījuma rezultātā. (Piemēram, plašāk skat. Hamkova D., Liholaja V. Būtiska kaitējuma izpratne: likums, teorija, prakse. Jurista Vārds, 10.01.2012., Nr.2.).

Tāpat šis jēdziens sastopams arī civiltiesībās, piemēram, Patērētāju tiesību aizsardzības likuma 8.¹pantā, kas paredz īpašus noteikumus attiecībā uz kredītiem, kuru atmaksa nodrošināta ar nekustamā īpašuma hipotēku, konkrēti norādīts: „Kredīta devējam nav tiesību pieprasīt patērētājam, kas nav pieļāvis būtisku līguma pārkāpumu/../”

Šāds jēdziens ir atrodams arī konkurences tiesībās, kad, teiksim, ir runa par būtisku kaitējumu konkurencei u.c.

Jautājums par to, „kad nebūtiskais kļūst par būtisko”, nav ne viegli, ne īsi, ne precīzi atbildams, jo šim jēdzienam nav vienas konkrētas un universālas definīcijas, kuru varētu izmantot itin visās situācijās. Šis jēdziens noteikti ir „tulkojams” un analizējams gan kontekstā ar attiecīgo tiesību nozari, gan arī tiesību aktu, kurā tas iekļauts.

Tā, piemēram, jau minētajā Patērētāju tiesību aizsardzības likumā konkrēti norādīts, ka „par būtisku līguma pārkāpumu šā panta izpratnē uzskatāma:

1) kredīta atmaksas vai procentu samaksas maksājumu kavēšana ilgāk kā par 60 dienām vai biežāk kā trīs reizes gada laikā, katru reizi ilgāk par 30 dienām;

2) kredīta neizmantošana kredīta līgumā paredzētajam mērķim”.

Tādējādi šajā likumā jēdziens „būtisks” iet kopsolī ar „līguma pārkāpums”, kam likumdevējs ir devis konkrētu skaidrojumu un kas piemērojams vienīgi šī tiesību akta ietvaros.

Savukārt pavisam cits mērogs un izpratne šim pašam jēdzienam „būtisks” ir konkurences tiesībās. Kā skaidro Konkurences padome, jēdziens „būtisks kaitējums konkurencei” ir atklāts juridisks jēdziens, kas, lai to konkrētajā gadījumā piemērotu, tiek piepildīts ar noteiktu saturu atbilstoši Konkurences likuma jēgai un mērķim. Arī krimināltiesībās šis vērtējuma jēdziens „būtisks” raisa praktiķu un zinātnieku diskusijas par to, kas tieši noteiktā tiesību normā jeb kontekstā ar to būtu jāsaprot.

Tā, piemēram, kādā publikācijā krimināltiesību ekspertes – Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes profesore Dr.iur. Valentija Liholaja un docente  Dr.iur. Diāna Hamkova – norāda: „Tā kā būtisks kaitējums gan pamatsastāvā, gan kā kvalificējoša pazīme norādīts dažādu kategoriju noziedzīgos nodarījumos [..], apdraudēto interešu un tiesību saturs būtiski atšķiras un ir konkretizējams katrā atsevišķā gadījumā, tiesību normas piemērotājam to "piepildot" atkarībā no tā, kāds noziedzīgs nodarījums ir izdarīts, kādas intereses tas apdraud. Savukārt, kā liecina tiesu prakses analīze, šis "pildījums", proti, būtiska kaitējuma izpratne, nebūt nav vienveidīgs, it īpaši tad, ja likumdevējs panta dispozīcijā nav precizējis, kādām interesēm un tiesībām būtiskais kaitējums radīts un ko var identificēt tikai pēc noziedzīgā nodarījuma objekta.” (Plašāk skat. Hamkova D., Liholaja V. Būtiska kaitējuma izpratne: likums, teorija, prakse. Jurista Vārds, 10.01.2012., Nr.2.)

Līdzīgas norādes, ka jautājums par kaut kā būtiskumu nav vienkāršs un ir piepildāms ar saturu, vadoties pēc konkrētās situācijas un konteksta, ir sastopamas arī tiesu praksē. Tā, piemēram, kādā 2010.gada 18.jūnija lietā par apstākļiem, kas jāvērtē, lemjot par atļauju organizēt azartspēles konkrētā vietā, Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments formulējis šādu tēzi: „Likumdevējs ir noteicis konkrētas nozīmes vietas, kurās azartspēles nav organizējamas vispār. Papildus tam likumdevējs ir noteicis pašvaldību tiesības atteikt atļaujas izsniegšanu azartspēļu organizēšanai vai atcelt jau iepriekš izsniegtu atļauju arī likumā tieši neparedzētos gadījumos, ja azartspēļu organizēšana konkrētā vietā rada būtisku valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju interešu aizskārumu. Jēdziens „būtiskas valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju intereses” ir nenoteiktais jeb atklātais tiesību jēdziens, kas iestādei, lemjot par atļaujas izsniegšanu, jāpiepilda ar saturu.”

Tātad, kā redzams, tiesību jomā nav iespējams jēdzienu „būtisks” skatīt un analizēt atrauti no konteksta, kādā tas lietots, līdz ar to nav arī vienas gatavas receptes, kad nebūtiskais kļūst par būtisko.