Civillikuma 423. pants noteic, ka neatņemamās daļas tiesīgie ir laulātais un lejupējie (bērni, mazbērni), bet, ja nav lejupējo, kas pārdzīvojuši mantojuma atstājēju, tad laulātais un tuvākās pakāpes augšupējie (vecāki, vecvecāki). Līdz ar to, jūs kā mazmeita esat neatņemamās daļas tiesīgais.

Neatņemamās daļas tiesīgajiem ir tikai prasījuma tiesība uz neatņemamās daļas izdošanu naudā (788. p.). Tiesība uz neatņemamo daļu ir mantojama un tālāk nododama tiesība.

Neatņemamās daļas tiesīgajam ir jāpiesaka sava tiesība uz neatņemamo daļu līdz uzaicinājumā noliktam termiņam. Ja līdz šā termiņa notecējumam viņš savu tiesību nepiesaka, tad atzīstams, ka viņš no tās atteicies.

Ja neatņemamās daļas tiesīgais, kas pārdzīvojis mantojuma atstājēju, ir atteicies no tiesības uz neatņemamo daļu vai nu pirms, vai pēc mantojuma atklāšanās, tad viņa atteikšanās šajā ziņā saista arī viņa lejupējos.

Ņemot vērā, ka jautājumā nav norādīts, kā jūsu ome ir novēlējusi māju savai meitai, tad varu sniegt vispārīgu atbildi.

Katru testamentu, kas neatbilst kādam likuma noteikumam, ieinteresētās personas var apstrīdēt. Saskaņā ar Civillikuma 637. pantu ieinteresētās personas, kas var apstrīdēt tesamentu, ir tikai tie, kas iecelti par mantiniekiem kādā citā pēdējās gribas rīkojumā vai kas testatora miršanas brīdī bijuši viņa tuvākie likumiskie mantinieki.

Savukārt, ja ir noslēgts mantojuma līgums, tad atbilstoši Civillikuma 642. pantam mantojuma līgumos jāievēro noteikumi par neatņemamo daļu, ja vien tie, kam tā nākas, paši tieši vai piedaloties līgumā, nav atteikušies no savām tiesībām. Ja tas nav ievērots, tad pēc mantojuma atstājēja nāves neatņemamās daļas tiesīgie var pieprasīt izdot viņu neatņemamo daļu.

Mantojuma līgums jāapliecina notariālā kārtībā. Bet, ja līgums attiecas uz nekustamo īpašumu, tad, lai tas būtu spēkā pret trešajām personām, tas jāieraksta zemes grāmatās (643. un 649. p.).

Ja nekustamais īpašums ir uzdāvināts un dāvinājums izdarīts tādā apmērā, ka dāvinātāja neatņemamās daļas tiesīgajiem neatliek pat viņu neatņemamās daļas (422. pants un turpm. p.), tad viņi var prasīt no apdāvinātā, lai izdod viņiem šīs daļas.

Aprēķinot neatņemamo daļu, jāņem par pamatu dāvinātāja mantas stāvoklis dāvināšanas laikā. Bet, ja šī manta vēlāk pavairojusies, tad jāievēro tiklab šis pavairojums, kā arī tas, kas neatņemamās daļas tiesīgajam novēlēts rīkojumā nāves gadījumam (1922. p.).