Ja dzīvokli laulātie nopirkuši laulībā par abu laulāto līdzekļiem un laulātajiem nav laulības līguma, tad dzīvoklis ir atzīstams par laulāto kopmantu. Strīda gadījumā būtu jāpieņem, ka tas pieder abiem laulātajiem līdzīgās daļās – puse sievai, puse vīram. Līdz ar to teorētiski ir iespējams sievai novēlēt savu pusi no šī kopīpašuma.

Saskaņā ar Civillikuma 418. pantu katru vienpusēju rīkojumu, ko kāds dod savas nāves gadījumam par visu savu mantu vai par kādu mantas daļu, vai par atsevišķām lietām vai tiesībām, sauc par testamentu.

Tomēr mantojuma dalīšanu var ietekmēt neatraidāmie mantinieki, jo Civillikums aizsargā neatraidāmo mantinieku tiesības. Civillikuma 423. panta pirmā daļa noteic, ka neatņemamās daļas tiesīgie ir laulātais un lejupējie, bet, ja nav lejupējo, kas pārdzīvojuši mantojuma atstājēju, tad laulātais un tuvākās pakāpes augšupējie.

Saskaņā ar Civillikuma 422. panta pirmo daļu testators savam nāves gadījumam var brīvi noteikt par visu savu mantu, ar to ierobežojumu, ka viņa neatņemamās daļas tiesīgajiem atstājamas viņu neatņemamās daļas. Un Civillikuma 425. panta pirmā daļa noteic, ka neatņemamā daļa ir puse no tās mantojuma daļas vērtības, kādu neatņemamās daļas tiesīgais manto pēc likuma. Šo daļu noteic pēc tā mantas sastāva un vērtības, kāds bijis testatora nāves dienā.

Neatņemamās daļas tiesīgiem pēc testatora nāves ir prasījuma tiesība uz neatņemamās daļas izdošanu naudā (saskaņā ar Civillikuma 423. panta otro daļu). Tātad testatora bērni var izmantot šīs savas tiesības, bet var arī atteikties no tām – gan pirms, gan pēc mantojuma atklāšanās. Šādu atteikšanās vēlams noformēt rakstveidā, lai vēlāk nerastos pārpratumi.