No jautājuma izriet, ka personas vīrs ir mantojis pusi dzīvokļa (pirms laulības vai laulības laikā) un otru pusi (meitas pusi) dzīvokļa iegādājies, nopērkot to no meitas.

Ja situācija ir šāda, tad tā puse no dzīvokļa, kuru vīrs ir ieguvis mantojumā, ir atzīstama par viņa atsevišķo mantu, kura iegūta pirms laulības vai arī laulības laikā bez atlīdzības. Laulības šķiršanas gadījumā to nav iespējams dalīt.

To nosaka Civillikuma normas. Proti, Civillikuma 89. panta pirmā daļa noteic, ka katrs laulātais patur mantu, kas piederējusi viņam pirms laulības, tāpat arī to mantu, ko viņš iegūst laulības laikā kā atsevišķu mantu.

Un saskaņā ar Civillikuma 91. panta pirmo daļu katra laulātā atsevišķa manta it sevišķi ir: 1) manta, kas laulātajam piederējusi pirms laulības vai ko laulātie līgumā noteikuši par atsevišķu mantu; 2) priekšmeti, kas noder tikai viena laulātā personīgai lietošanai vai vajadzīgi viņa patstāvīgā darbā; 3) manta, ko viens laulātais ieguvis bez atlīdzības laulības laikā; 4) laulātā atsevišķās mantas ienākumi, kas nav nodoti ģimenes un kopīgās mājsaimniecības vajadzībām; 5) manta, ar ko atvietota iepriekšējos (1.–4.) punktā minētā manta.

Saskaņā ar Civillikuma 89. panta otro daļu viss, ko laulības laikā laulātie iegūst kopīgi vai viens no viņiem, bet ar abu laulāto līdzekļiem vai ar otra laulātā darbības palīdzību, ir abu laulāto kopīga manta; šaubu gadījumā jāpieņem, ka šī manta pieder abiem līdzīgās daļās.

Tātad, ja persona var pierādīt, ka ir piedalījusies šīs dzīvokļa daļas iegādē, tad viņa var mēģināt pretendēt uz daļu no puses dzīvokļa, kuras iegādē viņa ir piedalījusies.

Laulības šķiršanas gadījumā laulāto kopmantas sadalē nepiedalās laulāto bērni, bet tikai paši laulātie.

Ja persona ir ieguldījusi savus līdzekļus svešā īpašumā, tad to var mēģināt pierādīt tiesas ceļā un lūgt tiesu piedzīt ieguldījumus no otras puses.

Kā ir norādījis Latvijas Republikas Augstākās tiesas Civillietu departaments savā 2017. gada 21. jūnija spriedumā lietā Nr. SKC-[G]/2017: “Arī juridiskajā literatūrā norādīts, ka ar laulību saistīts un ar to nosacīts viena laulātā ieguldījums otra laulātā mantā parasti tiek izdarīts, tiesiski pamatoti paļaujoties uz laulības turpmāku pastāvēšanu un cita starpā lolojot cerības arī turpmāk kopīgi ar otru laulāto “piedalīties” laulības laikā iegūto mantisko labumu baudīšanā (sk. E. Kalniņš. Laulāto manta laulāto likumiskajās mantiskajās attiecībās. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2010, 163. lpp.).”

Civillikuma 866. pants noteic, ka nepieciešamie izdevumi atlīdzināmi katram, kurš tos taisījis, izņemot personu, kas lietu dabūjusi noziedzīgā ceļā. Un šā likuma 867. panta pirmā daļa noteic, ka derīgie izdevumi atlīdzināmi tikai tam, kas valdījis svešu lietu labā ticībā kā savu paša, ja vien viņš jau nav dabūjis atlīdzību, saņemot no šās lietas ienākumus, kas šādos gadījumos jāieskaita. Šie izdevumi atlīdzināmi tikai tādā apmērā, kādā tie paaugstinājuši lietas vērtību. Bet, ja šis paaugstinājums pārsniedz pašu izdevumu apmēru, tad var atprasīt tikai šos izdevumus.

Lai saņemtu individuālu konsultāciju, pamatojoties uz personas rīcībā esošo dokumentu vispusīgu analīzi, persona ir tiesīga vērsties pie jebkura zvērināta advokāta vai jurista, kas praktizē ģimenes tiesību jomā.