Lai bērns tiktu šķirts no ģimenes, jābūt pamatam.

Saskaņā ar Bērnu tiesību aizsardzības likuma 27. panta pirmo daļu bērnu var šķirt no ģimenes, ja:

1) bērna dzīvība, veselība vai attīstība ir nopietni apdraudēta vardarbības dēļ vai ir pamatotas aizdomas par vardarbību pret bērnu, kā arī aprūpes trūkuma vai mājas apstākļu (sociālās vides) dēļ;

2) bērns nopietni apdraud savu veselību vai attīstību, lietojot alkoholu, narkotiskās vai toksiskās vielas;

3) bērns ir izdarījis noziedzīgu nodarījumu.

Saskaņā ar šā panta otro daļu šā panta pirmās daļas 1. un 2. punktā paredzētajos gadījumos bērns šķirams no ģimenes, ja nav iespējams novērst bērna attīstībai nelabvēlīgos apstākļus, viņam paliekot ģimenē. Ģimenes izlikšana no dzīvojamām telpām nedrīkst būt par iemeslu bērna šķiršanai no vecākiem.

Tātad katrā konkrētajā gadījumā ir jāanalizē un jāapsver, vai ir iespējams novērst bērna attīstībai nelabvēlīgos apstākļus, viņam paliekot ģimenē.

Nezinot visus lietas apstākļus, nav iespējams izdarīt pieņēmumus par to, vai konkrētajā gadījumā bērns varētu tikt šķirts no ģimenes. Persona ir tiesīga vērsties pēc individuālas konsultācijas pie zvērināta advokāta vai jurista, kas darbojas ģimenes tiesību jomā.

Saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 5. panta pirmo daļu Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcija uzrauga bāriņtiesu darbību bērna un aizgādnībā esošās personas tiesību un interešu aizsardzībā un sniedz tām metodisko palīdzību.

Tātad persona ir tiesīga vērsties Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā ar iesniegumu un lūgt izvērtēt konkrētās bāriņtiesas darbību (vai bezdarbības) atbilstību normatīvo aktu prasībām.

Jāpiebilst, ka bāriņtiesa prioritāri nodrošina bērna vai aizgādnībā esošās personas tiesību un tiesisko interešu aizsardzību (kā to nosaka Bāriņtiesu likuma 4. panta otrā daļa). Tātad bāriņtiesa darbojas bērna interesēs, savukārt bērna vecākiem savstarpējie konflikti jārisina patstāvīgi vai vēršoties pie psihologa vai mediatora.