Kā izriet no jautājuma, apelācijas instances tiesa savā sēdē ir pasludinājusi saīsināto spriedumu personai jeb apsūdzētajam, kam tobrīd bijis piemērots drošības līdzeklis - aizliegums izbraukt no valsts, bet vēlāk tam nav nosūtījusi pilnā sprieduma kopiju.  Savukārt tas šai personai it kā traucējis Kriminālprocesa likumā (KPL) noteiktajā termiņā iesniegt kasācijas sūdzību.

KPL 530.pants „Saīsinātais spriedums” paredz saīsinātas formas spriedumu, kas sastāv no ievaddaļas un rezolutīvās daļas. Tas sasaucas ar KPL 568.pantu, kas noteic apelācijas instances tiesas nolēmuma pasludināšanas kārtību.

Proti, KPL paredz, ka apelācijas instances tiesa pasludina nolēmuma ievaddaļu un rezolutīvo daļu un nosaka laiku tuvākajās 14 dienās, kad būs pieejams pilns tiesas nolēmums (ja attaisnojošu iemeslu dēļ pilns tiesas nolēmums nav sastādīts noteiktajā laikā, tiesnesis paziņo prokuroram, apsūdzētajam, cietušajam, aizstāvim, pārstāvim, kad būs pieejams pilns tiesas nolēmums).

Savukārt kārtību, kādā veicama personas iepazīstināšana ar nolēmumu vai tā kopijas izsniegšana, izsmeļošāk paredz KPL 321.pants: 3.daļā ir noteikts, ka „tiesas sprieduma vai lēmuma, ar kuru tiek pabeigta tiesvedība, kopiju ne vēlāk kā nākamajā dienā pēc tā pilna teksta sagatavošanas nosūta apsūdzētajam, kurš ir apcietinājumā, mājas arestā vai sociālās korekcijas izglītības iestādē”. Tādējādi tiesai nav pienākuma (turklāt – pēc savas iniciatīvas) nolēmuma jeb pilnā sprieduma kopiju nosūtīt uz jebkuras personas dzīvesvietu, ja vien tas nav noteikts ar likumu.

Konkrētajā gadījumā, kā minēts jautājumā, personai bijis piemērots ar brīvības atņemšanu nesaistīts drošības līdzeklis - aizliegums izbraukt no valsts, kas tai neliedz iespēju pārvietoties šīs valsts ietvaros (atbilstoši likumam aizliegums izbraukt no valsts ir ar procesa virzītāja lēmumu noteikts ierobežojums aizdomās turētajam vai apsūdzētajam izbraukt no valsts bez procesa virzītāja atļaujas).

Tātad šis drošības līdzeklis personai neliedz no savas dzīvesvietas doties uz citu pilsētu, lai attiecīgās tiesas kancelejā saņemtu interesējošo dokumentu. Šādu iespēju gan nav  KPL 321.panta 3.daļā uzskaitītajos gadījumos, jo apcietinājums, mājas arests vai atrašanās sociālās korekcijas izglītības iestādē ir ar brīvības atņemšanu saistīti ierobežojumi.

Jāpiebilst, ka saistībā ar līdzīgu gadījumu Augstākās tiesas Senātā pavisam nesen, 2013.gada 4.aprīlī, ir izskatīta lieta Nr.SKK-176/13 – sūdzība par Zemgales apgabaltiesas tiesneša lēmumu. Lai gan šajā lietā bija atšķirīgi faktiskie apstākļi no jautājumā minētajiem, tomēr būtība tā pati – nokavēts termiņš kasācijas sūdzības iesniegšanai, jo persona laikus it kā neesot saņēmusi nolēmuma norakstu.

Šajā 4.aprīļa lēmumā norādīts:  „Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 570.panta pirmo daļu kasācijas sūdzību iesniedz ne vēlāk kā 10 dienu laikā vai, ja tiesa pagarinājusi pārsūdzības termiņu, ne vēlāk kā 20 dienu laikā pēc dienas, kad kļuvis pieejams pilns tiesas nolēmums.

Kriminālprocesa likuma 321.¹panta pirmā daļa noteic, ka tiesas sprieduma vai lēmuma, ar kuru tiek pabeigta tiesvedība, pieejamības diena ir diena, kad tas saņemams tiesas kancelejā.

Kriminālprocesa likuma 321.¹panta trešajā daļā noteikts izņēmums attiecībā uz apsūdzēto, kas atrodas apcietinājumā, mājas arestā vai sociālās korekcijas izglītības iestādē, kuram tiesas nolēmuma pieejamības diena ir diena, kad tam izsniegta nolēmuma kopija viņam saprotamā valodā.

Apsūdzētajam J.D. nebija izraudzīts drošības līdzeklis.

No lietas materiāliem redzams, ka Zemgales apgabaltiesas 2012.gada 18.decembra lēmums bijis pieejams 2012.gada 19.decembrī.

Ievērojot Kriminālprocesa likuma 570.panta pirmajā daļā, 314.panta pirmajā un trešajā daļā noteikto, apelācijas instances tiesas 2012.gada 18.decembra lēmuma pārsūdzēšanas termiņa pēdējā diena bija 2013.gada 2.janvāris.

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 315.panta pirmajai daļai termiņš ir ievērots, ja procesuālā darbība veikta līdz noteiktā termiņa beigām vai attiecīgais dokuments līdz noteiktā termiņa beigām nodots personai, kurai ir tiesības vai kura pilnvarota to saņemt, vai arī dokuments līdz noteiktā termiņa beigām nodots pastā un nodošanas fakts attiecīgi apliecināts. [..]

Atbilstoši Kriminālprocesa likuma 317.panta pirmajai daļai ieinteresētajai personai, kura attaisnojoša iemesla dēļ nokavējusi tiesību realizācijai noteikto termiņu, ir tiesības iesniegt iesniegumu par šā termiņa atjaunošanu. Iesniegumā norādāmi iemesli, kāpēc termiņš nokavēts, un tam pievienojami dokumenti, kas apliecina termiņa nokavējuma attaisnojumu.

Kasācijas sūdzībā apsūdzētais J.D., lūdzot atjaunot nokavēto kasācijas sūdzības iesniegšanas termiņu, bija norādījis šādus motīvus: „Par lietā pieņemtajiem lēmumiem man nav paziņots līdz šim laikam. Tikai no zvērinātas advokātes mutiskas informācijas esmu uzzinājis, ka 2012.gada 19.decembrī Zemgales apgabaltiesa ir krimināllietā pieņēmusi lēmumu un šobrīd jau ir beidzies tā pārsūdzēšanas likumā noteiktais laiks. Kasācijas termiņš būtu atjaunojams, jo procesā, kurā es nepiedalos, lēmuma saturu es varu uzzināt, tikai to saņemot pasta sūtījumā.”

Senators konstatē, ka apelācijas instances tiesas tiesnesis izvērtējis J.D. kasācijas sūdzībā norādīto lūgumu atjaunot kasācijas sūdzības iesniegšanas termiņu un atzinis, ka nav saskatāms pamats kasācijas sūdzībā norādītos iemeslus atzīt par attaisnojošiem kasācijas sūdzības iesniegšanas termiņa nokavējumam. Apelācijas instances tiesas tiesneša lēmumā izteiktie atzinumi pamatoti ar Kriminālprocesa likuma normām. Savukārt sūdzībā par apelācijas instances tiesas tiesneša lēmumu J.D. norāda citus motīvus pārsūdzības termiņa nokavējumam, kuri ir pretrunā ar lūguma motīviem.

Senators norāda, ka atteikums atjaunot kasācijas sūdzības iesniegšanas termiņu, konstatējot, ka tās iesniegšanas iemesli nav atzīstami par attaisnojošiem, nav atzīstams par apsūdzētā tiesību uz aizstāvību pārkāpumu. Tiesas pieņemtā nolēmuma pārsūdzēšana ir apsūdzētā tiesības, un tiesību realizējošā termiņa pārkāpums liedz iespēju šīs tiesības izmantot.”