Atbildot uz šo jautājumu, pieņemu, ka jautājumā uzskaitītie ir vienīgie vectēva radinieki, kuri varētu pretendēt uz mantojumu.

Pirmkārt, jūsu brāļi nav neatņemamās daļas tiesīgie, tas noteikts Civillikuma 423. pantā: “neatņemamās daļas tiesīgie ir laulātais un lejupējie, bet, ja nav lejupējo, kas pārdzīvojuši mantojuma atstājēju, tad laulātais un tuvākās pakāpes augšupējie”. No visiem uzskaitītajiem vienīgi jūsu māte ir jūsu vectēva neatņemamās daļas tiesīgais mantinieks.

Savukārt neatņemamās daļas apmērs noteikts Civillikuma 425. pantā: “neatņemamā daļa ir puse no tās mantojuma daļas vērtības, kādu neatņemamās daļas tiesīgais manto pēc likuma”, bet šā panta otrais teikums nosaka: “šo daļu noteic pēc tā mantas sastāva un vērtības, kāds bijis testatora nāves dienā”. Kā tas noteikts Civillikuma 1922. pantā, “ja dāvinājums izdarīts tādā apmērā, ka dāvinātāja neatņemamās daļas tiesīgajiem neatliek pat viņu neatņemamās daļas [..], tad viņi var prasīt no apdāvinātā, lai izdod viņiem šīs daļas”. No Civillikuma 1922. un 425. panta otrā teikuma var secināt, ka neatņemamās daļas tiesīgajiem mantiniekiem ir tiesības prasīt izdot savu neatņemamo daļu tikai pēc mantojuma atklāšanās.

Saskaņā ar Civillikuma 425. panta pirmās daļas un 1922. panta noteikumiem, lai neaizskartu neatņemamās daļas tiesīgā tiesības, šajā gadījumā atstātā mantojuma vērtība nedrīkst būt mazāka par 1422,87 EUR. Jūsu mātes neatņemamās daļas tiesīgā tiesības netiks aizskartas, ja jūsu vectēvs nāves dienā atstās mantojumu vismaz 1422,87 EUR vērtībā, kuru viņa pieņems.

Pēc mantojuma atklāšanās (šajā gadījumā – pēc jūsu vectēva nāves) jūsu mātei būs tiesības pieņemt mantojumu. Ja dāvinājuma rezultātā neatņemamās daļas tiesīgajam radiniekam nepaliek pat viņa neatņemamā daļa no mantojuma, tad varēs apstrīdēt dāvinājuma līgumu. Ja, piemēram, mantojums būs tikai 1000 EUR vērts, tad, pamatojoties uz Civillikuma 1922. panta noteikumiem, būs pamats izprasīt no jums 422,97 EUR.

Šādi prasījumi Latvijas tiesās nonāk samērā reti, līdz ar to šādas atziņas nav apliecinājušās praksē, tomēr šajā jautājumā ir jāņem vērā tiesību zinātnē izteiktā atziņa, ka dāvinājumus, kuri izdarīti vairāk nekā desmit gadus pirms mantojuma atklāšanās, nevajadzētu varēt apstrīdēt, jo arī šādām tiesiskajām attiecībām būtu jāpiemēro Civillikuma 1895. pantā noteiktais 10 gadu termiņš. No tā savukārt izriet, ka dāvinājumus, kas veikti vairāk nekā 10 gadus pirms personas nāves, nevajadzētu varēt apstrīdēt. Šādu teoriju apstiprinoši piemēri tiesu praksē pagaidām nav atrodami, tāpēc absolūti precīzu atbildi šajā jautājumā neviens nevar sniegt.