Civillikuma 1893. pants noteic, ka saistību tiesības izbeidzas, ja tiesīgā persona tās pienācīgi neizlieto likuma noteiktā noilguma termiņā. Tātad, ja kreditors nebūs tiesā vērsies desmit gadu laikā no parādsaistību iestāšanās brīža, iestāsies noilguma termiņš. 

Noilgums ir pārtraukts, ja tā tecējuma laikā parādnieks kaut kādā kārtā atzīst kreditora prasību.

Tāpat paskaidrojam, ka izteikts atgādinājums parādniekam pārtrauc noilgumu (piemēram, ierakstīta vēstule ar atgādinājumu par parādsaistībām).

Savukārt, ja kreditors ir vērsies tiesā un sprieduma izpilde ir nodota tiesu izpildītājam, šādam parādam noilguma faktiski nav. Proti, lieta pie tiesu izpildītāja var glabāties vairākus gadu desmitus un piedziņu var uzsākt tad, kad parādniekam ir pietiekami ienākumi.

Juridiski noilgums pastāv vēl vienā situācijā. Civillikuma 1895. pants paredz, ka visas saistību tiesības, kuras nav noteikti izņemtas no noilguma ietekmes un kuru izlietošanai nav likumā noteikti īsāki termiņi, izbeidzas, ja tiesīgā persona tās neizlieto desmit gadu laikā.

Proti, lieta ir iesniegta tiesu izpildītājam, taču piedzinējs uz pieteikuma pamata to izņem ārā no piedziņas. Tiesu izpildītājs par to izpildu dokumentā izdara atzīmi. Ja šādā situācijā piedzinējs vairāk nekā 10 gadus pieteikumu atkārtoti tiesu izpildītājam uz piedziņu neiesniedz, arī tad konkrētajam parādam iestājas noilgums.

Komerclikuma 406. pants nosaka: No komercdarījuma izrietošie prasījumi noilgst triju gadu laikā, ja likumā nav noteikts cits noilguma termiņš.