Labdien! Kā risināt situāciju, ja uz privātās zemes saglabājusies padomju laikā celta inženiertehniskā būve – ūdenstornis –, kam nav īpašnieka? Tornis celts pirms 1995. gada, un tas ticis izmantots ūdens apgādei ciemā. Kolhoza laikā to apsaimniekoja un par ūdens apgādi tajā rūpējās pats kolhozs, taču pēc zemes privatizācijas 1995. gadā pēc kolhoza/paju biedrības likvidācijas ūdenstornis palicis nereģistrēts zemesgrāmatā, respektīvi, kolhozs šo ūdenstorni likvidācijas procesā nav ierakstījis uzskaitē vai bilancē un tornis tādējādi nav pārņemts valsts īpašumā. Arī tagad pašvaldības bilancē un uzskaitē ūdenstornis neuzrādās. Blakus ūdenstornim uz privātas zemes uzcelta pašvaldības uzņemuma ūdens sūkņu stacija (ierobežota teritorija ar sētu), un līdz ar tās izbūvi ūdenstorni beidza izmantot ūdens apgādei. Šajā starpposmā līdz sūkņu stacijas izveidei ūdenstorni ūdens padevei kādu laika posmu izmantoja arī pašvaldības uzņēmums. Sūkņu staciju izmanto un ūdens apgādi veic uzņēmums, kura 100% kapitāldaļas pieder pašvaldībai. Arī šī sūkņu stacija nav reģistrēta kadastra informācijas sistēmā. Tādējādi zemes nodokli pilnā apmērā bez apgrūtinājumiem maksā zemes īpašnieks, lai gan šo zemes platību nevar izmantot. Pašvaldībai ir zināms par šādu situāciju, ka ūdens sūkņu stacija nav reģistrēta un atrodas uz privātas zemes, taču situāciju nerisina un stacija turpina darboties. Arī sūkņu stacijas apsaimniekošanas nolūkos uzņēmuma darbinieki pārkāpj privātīpašuma robežas, lai nokļūtu līdz sūkņu stacijai. Sūkņu stacija un ūdenstornis savā starpā ir saistīti ar elektrības kabeli (gaisa kabeli). Šāds kabelis no sūkņu stacijas uz ūdenstorni izveidots, jo uz ūdenstorņa uzstādītas interneta sakaru antenas, kurām nepieciešama elektrības padeve to darbībai. Tā kā arī pašvaldībā neviens nevar atbildēt, uz kāda juridiskā pamatojuma antenas tur ir izvietotas, jo ūdenstornis pašlaik ir bezsaimnieka īpašums, tad rodas pamatotas aizdomas, ka telekomunikāciju uzņēmumi šīs antenas tur ir izvietojuši nelegāli. Arī šie uzņēmumi pārkāpj privātās zemes robežas un ar transportlīdzekļiem izbraukā zemi, lai nokļūtu līdz ūdenstornim un apsekotu antenas/to darbību. Kā zemes īpašniekam rīkoties šajā situācijā, ja telekomunikāciju uzņēmumi nespēs rast juridisku pamatojumu un pierādījumus antenu legālai izvietošanai un tiek pārkāptas privātīpašuma robežas? Vai zemes īpašnieks ir tiesīgs prasīt šādus skaidrojumus uzņēmumiem, ja tornis ir bezsaimnieka īpašums, bet atrodas uz privātās zemes? Ko darīt šajā situācijā, ja ūdenstornis ir bijis kolhoza īpašums padomju laikā, bet kolhoza nolaidības dēļ tas palicis, tautas valodā runājot, “gaisā karājoties” un nav tālāk nodots Latvijas valsts īpašumā? Domājams, ka šāda situācija nav valstī vienīgā. Kā risināt šo situāciju, kad zemes īpašnieks tiek atstāts ar šīm padomju laika un citām jau vēlāk būvētām pašvaldības nereģistrētajām būvēm (kas tiek izmantotas pašvaldības uzņēmuma darbībai) uz privātās zemes? Jo šī ir situācija, kad būves nav cēlusi privātpersona padomju laikos, bet gan padomju laika valsts struktūra. Tādējādi zemes īpašnieki šajā situācijā tiek atstāti ar šīm mūsdienās nevienam nevajadzīgajām valsts būvēm. Reiz tās bija tik ļoti svarīgas, bet, kolīdz kļuva nevajadzīgas, zemes īpašnieki tiek vienkārši atstāti ar šīm problēmām, jo būves taču nekur nav reģistrētas.