Ikviena vecāka pienākums ir uzturēt savu bērnu savu materiālu iespēju ietvaros, līdzko bērns spēj pats sevi apgādāt. Šo pienākumu paredz Civillikuma 179. pants.

Taču Uzturlīdzekļu garantijas fonda likuma 3. panta pirmā daļa tostarp nosaka:

“Fonds ir valsts budžetā paredzētais līdzekļu kopums.

Ar Fonda līdzekļiem tiek nodrošināti bērni līdz pilngadības sasniegšanai, kā arī personas pēc pilngadības sasniegšanas, ja tās turpina iegūt pamatizglītību, vidējo izglītību, arodizglītību vai speciālo izglītību Latvijas Republikā, bet ne ilgāk kā līdz 21 gada vecuma sasniegšanai, jebkurā no šādiem gadījumiem:

1) vecāks nenodrošina bērnam uzturlīdzekļus vismaz šā likuma 13. panta 2.2 daļā noteiktajā apmērā un nepastāv kāds no šā likuma 11. panta piektajā daļā minētajiem apstākļiem;

2) parādnieks nepilda tiesas nolēmumu par uzturlīdzekļu piedziņu vai vienošanos par uzturlīdzekļiem un no zvērināta tiesu izpildītāja saņemtas ziņas, ka parādnieks nav paziņojumā par pienākumu izpildīt nolēmumu noteiktajā termiņā ieskaitījis zvērināta tiesu izpildītāja depozīta kontā paziņojumā norādīto summu.”

No iepriekš minētā izriet: ja bērns neiegūst pamatizglītību, vidējo izglītību, arodizglītību vai speciālo izglītību Latvijā, bērna tēvam nav pienākuma maksāt uzturlīdzekļus.

Ņemot vērā, ka bērnam ir piešķirta 1. grupas invaliditāte, jums kā bērna aizgādnei ir tiesības saņemt invaliditātes pabalstu saskaņā ar Valsts sociālo pabalstu likuma 12.¹ pantu.