Civillikuma 177. pants paredz, ka līdz pilngadības sasniegšanai bērns ir vecāku aizgādībā. Aizgādība ir vecāku tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Nepilngadīgai personai nav pilnas rīcībspējas un līdz ar to tā nevar izsniegt pilnvaru savu tiesību pārstāvībai, jo viņa tiesības pārstāv vecāki (ja vecāku nav, tad aizbildnis, bāriņtiesa).  

No jautājums konteksta ir noprotams, ka runa ir par Pacientu tiesību likumā (PTL) noteikto ierobežojumu bērna likumiskajam pārstāvim piekļūt informācijai par nepilngadīgā bērna veselību, arī medicīniskajiem dokumentiem (piemēram, izmeklējumu rezultātiem).

Proti, Pacientu tiesību likuma 10. panta sestajā daļā ir noteikts: “Nepilngadīga pacienta likumiskajam pārstāvim ir tiesības saņemt informāciju par šā pacienta veselības stāvokli, izņemot šā likuma 13. pantā noteikto. Nepilngadīga pacienta likumiskajam pārstāvim informāciju nesniedz, ja šādas informācijas izpaušana var kaitēt attiecīgā pacienta interesēm. Ārsts pieņemto lēmumu ieraksta pacienta medicīniskajos dokumentos un informē par to bāriņtiesu.”

Savukārt Pacienta tiesību likuma 13. pantā ir noteiktas nepilngadīga pacienta tiesības, taču tajā nav nekas teikts par pilnvarojumu. Proti, 13. panta otrā daļa paredz, ka nepilngadīga pacienta (no 14 gadu vecuma) ārstniecība ir pieļaujama, ja saņemta viņa piekrišana, izņemot šā likuma 7. panta astotajā daļā noteikto (tie ir gadījumi, kad vilcināšanās apdraud pacienta dzīvību).

No Pacientu tiesību likuma 13. panta izriet, ka nepilngadīgs pacients, kurš ir sasniedzis 14 gadu vecumu, pats ir tiesīgs pieņemt ar ārstniecību saistītus lēmumus.

Taču regulējums ir neskaidrs, jo Pacientu tiesību likuma 13. pants nesatur tiešas norādes par to, kad nepilngadīga pacienta likumisko pārstāvju tiesības ir ierobežojamas. “Pamatojoties uz minēto, PTL 10. panta sestās daļas normas saturs ir noskaidrojams interpretācijas ceļā,” norādīts Pacientu tiesību likuma komentāros (Pacientu tiesību likuma komentāri. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2019, 189.–191. lpp.)

No vienas puses, var pieņemt, ka “nepilngadīgais pacients, kurš ir tiesīgs patstāvīgi pieņemt ar ārstniecību saistītus lēmumus, ir arī tiesīgs lemt par informācijas, kas attiecas uz viņu, pieejamību citiem, ņemot vērā, ka tiesības uz informāciju un tiesības lemt par ārstniecību ir savstarpēji cieši saistītas”. Piemēram, tas varētu būt nepieciešams, lai nodrošinātu nepilngadīgā pacienta un ārstniecības personas savstarpēju uzticēšanos, kas ir būtisks priekšnoteikums, lai ārstniecība būtu efektīva.

No otras puses, vecāki ir galvenās personas, kas atbildīgas par bērna audzināšanu un attīstību, un viņu galvenais pienākums ir gādāt par bērna interesēm (Civillikuma 177. pants). Lai īstenotu savus vecāku pienākumus, kas ietver arī pienākumu aizsargāt bērna veselību un dzīvību, vecākiem ir jābūt iespējai piekļūt informācijai par nepilngadīgu pacientu (neatkarīgi no tā, vai nepilngadīgā persona ir vai nav sasniegusi 14 gadu vecumu), arī medicīniskajai dokumentācijai, lai gādātu par bērna interesēm uz kvalitatīvu un savlaicīgu veselības aprūpi.

Tomēr Pacientu tiesību likumā tas nav skaidri noteikts un katrs gadījums būtu vērtējams individuāli. Šeit jāatgādina, ka PTL 10. panta sestajā daļa paredz, ka nepilngadīga pacienta likumiskajam pārstāvim informāciju nesniedz, ja šādas informācijas izpaušana var kaitēt attiecīgā pacienta interesēm. Ārsts pieņemto lēmumu ieraksta pacienta medicīniskajos dokumentos [..].

Katrā ziņā nepilngadīgā pacienta piekrišanai vai nepiekrišanai nodrošināt piekļuvi medicīniskajiem dokumentiem kādam no vecākiem nav nepieciešama pilnvara (ko nepilngadīga persona nav tiesīga izsniegt), bet pacienta lēmumu iespējams fiksēt medicīniskajā dokumentācijā. Ārstniecības personai ir jāizvērtē, vai tas atbilst pacienta interesēm.