No situācijas apraksta ir noprotams, ka paternitāte bērnam ir atzīta Civillikuma 155. panta pirmās daļas noteiktajā kārtībā, proti, dzimšanas apliecībā ierakstītajai personai un mātei personiski iesniedzot kopīgu iesniegumu dzimtsarakstu nodaļā.

Pirmkārt, lai vispār varētu diskutēt par to, vai parādnieks varētu tikt atbrīvots no pienākuma atmaksāt uzturlīdzekļu parādu, vispirms būtu jāapstrīd paternitāte. Taču no paternitātes atzīšanas tik vienkārši atteikties nevar, pat ja DNS ekspertīze apstiprinās aizdomas, ka bērns ir cēlies no citas personas.

Paternitātes atzīšanu iespējams atcelt tikai tiesas ceļā. Turklāt atbilstoši Civillikuma 156. pantā noteiktajam paternitātes atzīšanu tiesa var atzīt par neesošu tikai tad, ja persona, kas bērnu atzinusi par savu, nevar būt viņa bioloģiskais tēvs un bērnu atzinusi par savu maldības, viltus vai spaidu dēļ.

Vienkāršiem vārdiem – tiesa var anulēt paternitātes atzīšanu tikai tādā gadījumā, ja persona, kas brīvprātīgi atzinusi paternitāti, to darījusi, ticot, ka bērns ir cēlies no viņa.

Tāpat likumdevējs ir ierobežojis laiku, kurā ir iespējams apstrīdēt paternitātes atzīšanu. Civillikuma 156. panta otrā daļa noteic, ka persona, kas paternitāti atzinusi, paternitātes atzīšanu var apstrīdēt divu gadu laikā, skaitot no dienas, kad persona uzzināja par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti.

Sniedzot prasības pieteikumu tiesā par paternitātes atzīšanas apstrīdēšanu, prasītājam ir jāpierāda tas, ka viņa paternitāti atzinusi maldības, viltus vai spaidu dēļ, kā arī to, ka nav beidzies likumā noteiktais divu gadu termiņš. Uz aizdomu pamata vien tiesa lietu neierosinās. Tātad jau prasības pieteikuma iesniegšanas brīdī būtu jābūt pierādījumiem, kuri apliecina Jūsu šaubas.

Jāatzīmē, ka ierakstam par tēvu dzimšanas apliecībā ir tiesiska nozīme, līdz ar to, pat ja tiek pierādīts, ka bērns nav cēlies no dzimšanas apliecībā ierakstītās personas, tam nereti nav izšķirīga loma. Ja persona tik ilgu laiku nav uzskatījusi par vajadzīgu sakārtot juridiskās saistības, ļoti bieži tiek pieņemts, ka bērna interesēs ir saglabāt esošo situāciju. Civillikuma 156. panta piektajā daļā ir uzsvērts: paternitātes atzīšanas apstrīdēšana ir samērojama ar bērna tiesībām uz identitāti un stabilu ģimenes vidi. Nozīme ir arī tam, ka tiesības apstrīdēt paternitāti ir arī pašam bērnam pēc pilngadības sasniegšanas, ko viņš nav izmantojis.

Plašāks izklāsts par to, ko paredz likums un kāda ir tiesu prakse, pieejams LV portāla skaidrojumā “Atzītas paternitātes apstrīdēšana un bērna tiesības uz tiesisko stabilitāti”.

Pat ja izdotos apstrīdēt paternitāti tiesā, prasība atmaksāt valsts izmaksātos uzturlīdzekļus vecākam, kurš bija uzņēmies visas rūpes par bērna audzināšanu un sagatavošanu dzīvei, pēc tik ilga laika nelikšanās ne zinis būtu neiespējama un arī netaisnīga.