Par uzturlīdzekļu apmēru

Civillikuma 179. panta pirmajā daļā ir noteikts: “Vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa.”

Tātad uzturlīdzekļu sniegšanas pienākums atbilstoši normatīvajam regulējumam Latvijā primāri saistīts ar abu vecāku mantas stāvokli un šim stāvoklim atbilstošu bērna nodrošinājumu, lai, nosakot uzturlīdzekļu apmēru, maksimāli tiktu nodrošinātas bērna intereses un konkrētās vajadzības, kas var būt atšķirīgas atkarībā no bērna vecuma, veselības stāvokļa u. tml. Likumdevējs nav ierobežojis nosakāmo maksimālo uzturlīdzekļu apjomu, izņemot minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kuru katram vecākam neatkarīgi no viņa mantas stāvokļa un spējas uzturēt bērnu ir pienākums nodrošināt katram savam bērnam (Civillikuma 179. panta piektā daļa).

Minimālais uzturlīdzekļu apmērs noteikts Ministru kabineta noteikumos Nr. 37 “Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam”, ņemot vērā Latvijā noteikto minimālo mēneša darba algu un bērna vecumu. Attiecīgi katram vecākam savam bērnam līdz 7 gadu vecuma sasniegšanai jānodrošina vismaz minimālie uzturlīdzekļi 25% apmērā no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas (2019. gadā tie ir 107,50 eiro mēnesī), savukārt bērnam no 7 gadu vecuma līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai – 30% apmērā no minimālās algas (2019. gadā tie ir 129 eiro mēnesī).

Jāuzsver, ka tiesu praksē tiek pieņemts – šāds uzturlīdzekļu apmērs ir pats bērna pamatvajadzību minimums, kas piedzenams tikai tad, ja personai, no kuras piedzenami uzturlīdzekļi, ir īpaši apstākļi, piemēram, darba nespēja, kad tā objektīvi nevar sniegt līdzekļus vispār vai var tos sniegt nepietiekamā apmērā. Strīdus par uzturlīdzekļiem izšķir tiesa.

Sagatavojot prasības pieteikumu tiesā par uzturlīdzekļu piedziņu apmērā, kas pārsniedz valstī noteikto minimālo apmēru, nepieciešamība pēc lielāka uzturlīdzekļu apmēra ir jāpamato un jāpierāda, iesniedzot dokumentus, kas apliecina bērna vajadzības, to izmaksas un abu vecāku materiālās iespējas tās apmierināt.

Tas nozīmē, ka prasītā summa nevar būt aptuveni aplēsta un noapaļota. Katrai izdevumu pozīcijai, kas attiecināma tieši uz konkrētā bērna uzturēšanu, pretī jāliek pierādījumi, kas apstiprina to nepieciešamību un apmēru. Savukārt, ja atbildētājam izdodas pierādīt, ka prasība nav pamatota un/vai nodrošināt pieprasīto summu nav iespējams, tiesa prasību var noraidīt vai apmierināt daļēji. Nosakot uzturlīdzekļu apmēru, tiesa vērtēs gan pieprasītā uzturlīdzekļu apmēra pamatojumu, gan tā samērīgumu ar abu vecāku finansiālo stāvokli.

Valsts nodrošinātais papildu pabalsts nav uzturlīdzekļi

Tā kā jautājumā ir pieminēts, ka bērna tēvs nenodod Vācijas valsts nodrošināto papildu pabalstu ģimenēm bērna vajadzību nodrošināšanai, iespējams, Jums varētu noderēt šāda informācija: Latvijas Republikas Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments 2017. gada 12. septembrī pieņēma spriedumu lietā Nr. A420312814 par ģimenes pabalsta nodrošināšanu, ja vecāks, kas saņem pabalstu no citas dalībvalsts, to neizmanto bērna uzturēšanai.

Augstākā tiesa šajā spriedumā secina: “Personai, kuras apgādībā atrodas bērns, par kuru tiek izmaksāts ģimenes pabalsts citā Eiropas Savienības dalībvalstī, ir tiesības saņemt šo pabalstu tieši no pabalstu piešķīrušās dalībvalsts institūcijas, ja vecāks, kuram ģimenes pabalsts piešķirts, to neizlieto bērna uzturēšanai. Tādējādi, ja ārvalstīs dzīvojošais vecāks nenodod citā dalībvalstī saņemto ģimenes pabalstu bērna uzturam, otram vecākam ir jāvēršas Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā un ar aģentūras starpniecību ir jālūdz pabalsta izmaksa no pabalstu piešķīrušās dalībvalsts institūcijas.”

Valsts ģimenes pabalsts ir paredzēts tikai un vienīgi bērna vajadzību nodrošināšanai, un tas neatbrīvo vecāku no pienākuma gādāt uzturlīdzekļus arī no savas puses.