Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma (turpmāk – likums) 8. panta pirmā, sestā un septītā daļa nosaka, ka sociālo pakalpojumu saņēmēja vai viņa apgādnieka pienākums ir samaksāt par saņemtajiem sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem. Likums neparedz, ka kāds no personas ienākumu veidiem (tai skaitā personai piešķirtā transporta kompensācija) būtu izslēdzams no tiem ienākumiem, no kuriem persona maksā par saņemto sociālo pakalpojumu, ja personai saglabājas tiesības tos saņemt. Attiecīgi klients par saņemamo pakalpojumu aprūpes institūcijā atbilstoši likuma 29. panta otrās daļas 1. punktam un 31. panta ceturtajai daļai maksā gan no Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (VSAA)  izmaksājamajām summām (pensijas, piemaksas pie pensijas, atlīdzības, valsts sociālā pabalsta u. tml.), gan no saviem uzkrājumiem un citiem ienākumiem.

Aprūpes institūcijas klientam ir tiesības uz noteiktu naudas summu personiskiem izdevumiem (likuma 29. panta otrā daļa), kas pilngadīgai personai nedrīkst būt mazāka par 10 procentiem (no 2020. gada 1. janvāra 15 procenti) no tai izmaksājamās pensijas, atlīdzības vai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra.

Savukārt likuma 31. panta ceturtajā daļā noteikts, ka aprūpes institūcijās dzīvojošajiem klientiem, kas saņem pensiju vai atlīdzību, vai jebkuru valsts sociālo pabalstu (ieskaitot transporta kompensāciju), naudas summu personiskiem izdevumiem izmaksu nodrošina aprūpes institūcija, kuras kontā VSAA, pamatojoties uz klienta iesniegumu, pārskaita attiecīgos maksājumus.