Vispirms jāuzsver, ka LV portāls sniedz informāciju par tiesību aktiem un nevar vērtēt pacienta veselības stāvokli. To, vai pacientam varētu tikt noteikta invaliditāte, ņemot vērā vispārējo veselības stāvokli, medicīniskās izmeklēšanas un ārstēšanas rezultātus, vispirms izvērtē ģimenes ārsts vai ārstējošais ārsts, kurš lemj par cilvēka nosūtīšanu uz Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas nodaļu (VDEĀVK) invaliditātes ekspertīzes veikšanai. Invaliditātes ekspertīzes laikā tiek lemts, vai un kādas grupas invaliditāti cilvēkam noteikt.

Ministru kabineta noteikumu Nr. 805 Noteikumi par prognozējamās invaliditātes, invaliditātes un darbspēju zaudējuma noteikšanas kritērijiem, termiņiem un kārtību 11. punkts paredz, ka “invaliditātes vai darbspēju ekspertīzi veic personai ar fiziskās vai garīgās veselības traucējumiem, kuru dēļ tā nepārtraukti ārstējusies vismaz sešus mēnešus pirms ekspertīzes veikšanas dienas, tai ir radušies stabili funkcionēšanas ierobežojumi un to apliecina medicīniskie dokumenti”.

Invaliditātes un darbspēju ekspertīzi var veikt ātrāk, ja personai veselības traucējumi ir smagi un ar nelabvēlīgu prognozi vai ir radušies stabili funkcionēšanas ierobežojumi (12. punkts).

Veselības traucējumu un funkcionālo spēju novērtēšanas kritēriji ir uzskaitīti MK noteikumu 5. pielikumā, kur teikts, ka pamats lēmuma pieņemšanai par invaliditāti un darbspēju zaudējumu ir veselības traucējumu un funkcionālo spēju kopējais novērtējums.

Invaliditāti nenosaka, ja funkcionēšanas ierobežojumu nav vai tie ir viegli (vispārējo darbspēju zaudējums līdz 24%).

3. grupas invaliditāti nosaka, ja funkcionēšanas ierobežojumi ir mēreni. Proti, funkcionēšana ir būtiski ierobežota, bet ne tik lielā mērā, lai ierobežojums būtu smags. Pacients ikdienas dzīves aktivitātes var veikt patstāvīgi, bet būtiski lēnākā tempā vai ar lielāku piepūli, vai sliktākā kvalitātē, salīdzinot ar normāli pieņemto attiecīgajā vecuma grupā (vispārējo darbspēju zaudējums 25–59%).

2. grupas invaliditāti nosaka, ja funkcionēšana ir būtiski ierobežota. Proti, ierobežojums ir lielāks par mērenu, bet nav ļoti smags. Pacients ikdienas dzīves aktivitāšu lielāko daļu var veikt patstāvīgi, bet būtiski lēnākā tempā vai ar lielāku piepūli, vai sliktākā kvalitātē, salīdzinot ar normāli pieņemto attiecīgajā vecuma grupā, epizodiski nepieciešama palīdzība vai uzraudzība (vispārējo darbspēju zaudējums 60–79%).