Tiesības uz privātumu un personas datu aizsardzību ir vienas no cilvēka pamattiesībām. Latvijas Republikas Satversmes 96. pants nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību. Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 8. pants paredz ikviena tiesības uz savas privātās un ģimenes dzīves, dzīvokļa un korespondences neaizskaramību. Sabiedriskās institūcijas nedrīkst traucēt nevienam baudīt šīs tiesības, izņemot gadījumus, kas paredzēti likumā un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts drošības, sabiedriskās kārtības vai valsts labklājības intereses, lai nepieļautu nekārtības vai noziegumus, lai aizsargātu veselību vai morāli, aizstāvētu citu tiesības un brīvības. Tikmēr Eiropas Savienības pamattiesību hartas 8. pantā ir uzsvērts, ka ikvienai personai ir tiesības uz savu personas datu aizsardzību. Šādi dati ir jāapstrādā godprātīgi, noteiktiem mērķiem, ar attiecīgās personas piekrišanu vai ar citu likumīgu pamatojumu, kas paredzēts tiesību aktos.

Vairumā gadījumu videonovērošana ir personas datu apstrāde. Šādas koplietošanas telpu videonovērošanas rezultātā iegūtie attēli satur personas datus, līdz ar to apstrādē ir jāievēro Vispārīgās datu aizsardzības regulas prasības, kuras noteikumus nacionālā mērogā regulē Fizisko personu datu apstrādes likums.

Tas nozīmē, ka pārzinim (fiziskai vai juridiskai personai, publiskai iestādei, aģentūrai vai citai struktūrai, kas viena pati vai kopīgi ar citām nosaka personas datu apstrādes nolūkus un līdzekļus un kuras vārdā tiek veikta datu apstrāde šajā konkrētajā gadījumā) ir jāievēro regulas 6. panta 1. punktā noteiktais un jānodrošina, ka videonovērošanai ir tiesisks pamats. Proti, apstrāde ir likumīga tikai tādā apmērā un tikai tad, ja ir piemērojams vismaz viens no 6. panta pirmajā punktā minētajiem pamatojumiem:

• [datu subjekta] piekrišana;
• līguma izpilde;
• juridisks pienākums;
• sabiedrības intereses;
• vitālo interešu aizsardzība;
• leģitīmo interešu ievērošana.

Plašāk par to, ko nozīmē katrs no tiem, LV portāla skaidrojumā par personas datu apstrādes principiem.

Ja uz minēto datu apstrādi attiecināms kaut viens no regulas 6. panta pirmajā daļā minētajiem tiesiskajiem pamatojumiem, tad datu apstrāde ir likumīga. Ja nav attiecināms neviens no minētajiem pamatojumiem, datu apstrāde nav likumīga.

Tā kā situācijas apraksts vedina domāt, ka kopmītņu tipa īres nams nav tā iedzīvotāju kopīpašums, jāatzīmē, ka datu subjektu piekrišana, visticamāk, nebūs pietiekams pamats, lai tiktu veikta šāda iejaukšanās iedzīvotāju personīgajā dzīvē. Viens no galvenajiem priekšnosacījumiem likumīgai datu subjekta piekrišanai ir tāds, ka piekrišanai ir jābūt brīvi sniegtai. Regulas 42. apsvērumā norādīts: piekrišana nav uzskatāma par brīvi izteiktu, ja personai nav īstas vai brīvas izvēles, tā nevar atteikties vai atsaukt savu izvēli bez nelabvēlīgām sekām. Lai nodrošinātu, ka piekrišana ir sniegta brīvi, piekrišana nevarētu būt likumīgs pamats personas datu apstrādei gadījumā, kad datu subjekta un pārziņa attiecībās pastāv nevienlīdzība, kā tas ir, piemēram, izīrētāja un īrnieka attiecībās.  Līdz ar to, lai videonovērošana būtu likumīga, ir jābūt kādam citam no minētajiem tiesiskajiem pamatiem.

Turklāt datu apstrādes tiesiskais pamats ir tikai viens no priekšnoteikumiem, lai personas datu apstrāde atbilstu regulas prasībām. Vispārīgā datu apstrādes regula definē virkni pamatprincipu, kas pārzinim ir jāievēro, veicot godprātīgu un likumīgu personas datu apstrādi. Piemēram, pārredzamība (datu subjektam ir pieejama informācija par to, kas vāc, kāpēc vāc, cik ilgi glabā datus u. tml.), nolūka ierobežojumi (dati tiek vākti konkrētam, skaidram, likumīgam mērķim un nekam vairāk), datu minimizēšana (dati tiek apstrādāti iepriekš noteiktam likumīgam mērķim iespējami minimālā apjomā), glabāšanas ierobežojumi (datus glabā tikai tik ilgi, līdz tiek sasniegts likumīgais mērķis) utt.

Tas nozīmē, ka pat tad, ja personas datu apstrādei ir likumīgs pamats, pārzinim ir jāgādā, lai tai būtu iespējami mazāka ietekme uz personas privātumu. Piemēram, videonovērošanas ierīces īres namā varētu būt izvietotas, ja ir notikuši mantas bojājumi vai zādzības, lai identificētu kaitējuma vai zaudējuma nodarītājus, vai tikai preventīvi attiecībā uz minētajām darbībām, novērojot, piemēram, tikai daudzdzīvokļu mājas apakšzemes autostāvvietu, ieejas durvis mājas kāpņu telpā, lifta durvis, pagalmu. Taču, ievērojot šīs konsultācijas sākumā minētās cilvēka tiesības uz privātumu un uzskaitītos datu apstrādes principus, tas nav pietiekams pamatojums, lai filmētu citu iedzīvotāju dzīvokļu durvis, balkonus vai terases, ieeju koplietošanas tualetēs un dušas telpās.

Tāpat, veicot tiesisku videonovērošanu, datu subjekti (iedzīvotāji, viesi u. c.) ir obligāti skaidri un precīzi jāinformē par to, ka tiek veikta videonovērošana, kas ir pārzinis un kādam mērķim novērošana tiek veikta, un jāsniedz cita informācija, kas uzskaitīta regulas 13.–14. pantā. Plašāk LV portāla skaidrojumā par Vispārīgo datu aizsardzības regulu un personas tiesībām.