Lai saņemtu uzturlīdzekļus pēc iespējas ātrāk, ērtākais veids, kā pieteikties uzturlīdzekļu saņemšanai, ir izmantot portālā www.latvija.lv pieejamo e-pakalpojumu “Pieteikšanās uzturlīdzekļu saņemšanai”. Šī pakalpojuma izmantošanai nepieciešams reģistrēties, izmantojot internetbankas pieejas datus. Pēc iesnieguma saņemšanas Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācija Jūsu vietā sazināsies ar bērna tēvu, lūgs sniegt paskaidrojumu par likumā noteiktā vecāku pienākuma izpildi un norādīt apstākļus, kas varētu būt šķērslis lēmumam uzturlīdzekļus izmaksāt no fonda, iesniedzot attiecīgus pierādījumus (piemēram, bērns neatrodas Jūsu faktiskajā aprūpē u.tml.). Ja fonda administrācijas speciālisti secinās, ka starp pusēm nepastāv strīds par bērna aprūpi un bērna tēvam nav pamatota iemesla iebilst uzturlīdzekļu piedziņai, fonda administrācija sāks uzturlīdzekļu izmaksu Jūsu kontā bez tiesas sprieduma (administratīvā procesa kārtībā).

2018. gadā šādā ceļā iespējams saņemt uzturlīdzekļus katram bērnam no piedzimšanas līdz 7 gadu vecuma sasniegšanai 23% apmērā no valstī noteiktās minimālās mēneša darba algas jeb 98,90 eiro mēnesī.

Uzreiz jāuzsver, ka uzturlīdzekļus no fonda neizmaksā, ja iesniedzējs (šajā gadījumā Jūs) pārceļas uz pastāvīgu dzīvi ārvalstī. Ja ir šādi plāni, uzturlīdzekļu piedziņu var uzsākt, sniedzot maza apmēra prasību tiesā (tas nozīmē, ka prasīto uzturlīdzekļu apmērs nepārsniedz 2100 eiro gadā) par uzturlīdzekļu piedziņu, lūdzot izskatīt lietu rakstveida procesā, kas nozīmē, ka lietas dalībniekiem nav jāierodas tiesā, bet visus paskaidrojumus tiesai var iesniegt rakstiskā veidā. Kā tas praktiski notiek, sīkāks izklāsts pieejams LV portāla skaidrojuma “Maza apmēra prasības iesniegšana tiesā”.

Uz tiesas sprieduma pamata uzturlīdzekļus un uzturlīdzekļu parādu būs iespējams piedzīt arī tad, ja dzīvosiet ārvalstī. Parādu piedziņas princips no personas, kura dzīvo Latvija, īsumā izklāstīts LV portāla e-konsultācijā “Uzturlīdzekļu parāda piedziņa, atrodoties Ziemeļīrijā”.

Sniedzot atbildi uz jautājumu, vai drīkstat kopā ar bērnu pārvākties dzīvot uz citu valsti, vispirms jānorāda – kamēr nav nodibināta viena vecāka atsevišķa aizgādība pār bērnu, pirms pārvākšanās ar bērnu uz citu valsti ir nepieciešams saņemt bērna tēva piekrišanu šādam solim. Lai Jūs labāk izprastu, kāpēc un kāds varētu būt risinājums, sniedzam vispārīgu ieskatu, ko nozīmē aizgādības tiesības.

Saskaņā ar Civillikuma 177. pantu bērns līdz pilngadības sasniegšanai ir vecāku aizgādībā. Tas nozīmē, ka abi vecāki, kas ierakstīti bērna dzimšanas apliecībā, gan māte, gan tēvs, uz aizgādības tiesību pamata ir sava nepilngadīgā bērna dabiskie aizbildņi, proti, bērna likumiskie pārstāvji, kam ir vienlīdzīgas tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās. Rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu.

Kopā dzīvojoši vecāki aizgādību īsteno kopīgi, taču šie pienākumi nemazinās, ja bērns nedzīvo kopā ar vienu vai abiem vecākiem. Ja vecāki dzīvo šķirti, Civillikuma 178. panta otrā daļa paredz, ka vecāku kopīga aizgādība turpinās. Neskatoties uz to, ka bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo (to mēdz saukt arī par ikdienas aizgādību, kuras īstenošanai no otra vecāka parasti tiek prasīti uzturlīdzekļi), jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, vecāki lēmumu pieņem kopīgi. Tas nozīmē, ka tādus svarīgus jautājumus, kur bērns dzīvos, kur mācīsies u. tml., māte nevar izlemt vienpersoniski bez bērna tēva piekrišanas. Pat ja viens no vecākiem pieņem lēmumus attiecībā uz bērnu, nekonsultējoties ar otru vecāku, otram vecākam ir tiesības iebilst un aizstāvēt savas un bērna tiesības.

Civillikuma 178. panta trešā daļa paredz, ka vecāku domstarpības izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav noteikts citādi. Savukārt situācijā, ja viens no vecākiem, nesaņemot otra vecāka piekrišanu, ir pārcēlies ar bērnu uz dzīvi ārvalstīs, tad otram vecākam ir tiesības nekavējoties sniegt tiesā pieteikumu par bērna atpakaļatdošanu. Šo jautājumu regulē gan Eiropas Savienības regula Nr. 2201/2003 par jurisdikciju un spriedumu atzīšanu un izpildi laulības lietās un lietās par vecāku atbildību, gan Hāgas 1980. gada konvencija par bērna nolaupīšanas civiltiesiskajiem aspektiem.

Vecāku kopīga aizgādība izbeidzas, kad, pamatojoties uz vecāku vienošanos (to var noslēgt pie zvērināta notāra) vai tiesas nolēmumu, tiek nodibināta viena vecāka atsevišķa aizgādība. Ja vecāki nevar vienoties par atsevišķas aizgādības nodibināšanu un bērna pārcelšanos uz dzīvi ārzemēs, tad tam no vecākiem, kurš vēlas ar bērnu pārcelties uz dzīvi ārzemēs, ir jāiesniedz tiesā prasības pieteikums vai nu par atsevišķas aizgādības noteikšanu pār bērnu, vai arī par bērna dzīvesvietas noteikšanu pie mātes, atļaujot bērnam dzīvot kopā ar māti ārpus Latvijas Republikas teritorijas.

Svarīgi atzīmēt, ka atsevišķa aizgādība nav aizgādības tiesību atņemšana, bet palielina tā vecāka, kura atsevišķā aizgādībā atrodas bērns, tiesību apjomu attiecībā pret bērnu. Atsevišķas aizgādības noteikšana nekādā ziņā neietekmē otra vecāka pienākumu nodrošināt uzturlīdzekļus savam bērnam un saskarsmes tiesības. Taču atsevišķa aizgādība ļauj vecākam bez otra vecāka piekrišanas pieņemt lēmumus, kas būtiski ietekmē bērna attīstību, piemēram, izlemt jautājumus par dzīvesvietu, izglītību, veselības aprūpi u. tml.