Ja cilvēks saslimis līdz 2017. gada 31. decembrim un pārejoša darbnespēja nepārtraukti turpinās arī pēc 2018. gada 1. janvāra, slimības pabalstu piešķirs un izmaksās saskaņā ar tiem nosacījumiem, kas bija spēkā līdz izmaiņām likumā. Tas paredzēts likuma “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” Pārejas noteikumu 30. punktā. Proti, ja personai darbnespēja iestājusies laikā, kad vēl pastāv darba tiesiskās attiecības un šīs attiecības tiek pārtrauktas, bet persona vēl turpina slimot, tad slimības pabalstu izmaksā, līdz cilvēks atveseļojas, bet ne ilgāk kā par 26 nedēļām, skaitot no pirmās saslimšanas dienas, ja darbnespējas periods ir nepārtraukts, vai ne ilgāk par 52 nedēļām triju gadu laikā, ja cilvēks jau iepriekš ir slimojis ar pārtraukumiem.

Ja cilvēks slimo nepārtraukti, tad slimības pabalstu izmaksā ne ilgāk par 26 nedēļām. Pamatojoties uz Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu komisijas (VDEĀVK) atzinumu, slimības pabalsta izmaksu var pagarināt, bet ne ilgāk par 52 nedēļām, skaitot no darba nespējas pirmās dienas. Tādos gadījumos ārstējošais ārsts nosūta pacientu uz VDEĀVK, kura lemj par darba nespējas jeb slimības lapas pagarināšanu vai nepagarināšanu vai arī invaliditātes noteikšanu.

Ja slimo ar pārtraukumiem – pabalstu izmaksā ne ilgāk par 52 nedēļām triju gadu periodā.

Nosakot 52 nedēļu periodu, tiek summēti visi darba nespējas periodi, skaitot no pirmās saslimšanas dienas (darba nespējas A lapas dienas), par kuriem ir piešķirts un izmaksāts slimības pabalsts, izņemot darba nespējas periodus slima bērna kopšanai un saslimšanu ar tuberkulozi, kā arī grūtniecības, dzemdību atvaļinājuma (maternitātes pabalsta saņemšanas) periodus, par kuriem piešķirti pabalsti.