Civillikuma 179. panta pirmā daļa noteic, ka vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa.

Saskaņā ar tiesu praksi, no kuras atkāpšanās nav notikusi (skat. lietas Nr. SKC-440/2008, Nr. SKC-251/2010, Nr. SKC-448/2010, Nr. SKC-1480/2011, Nr. SKC-1478/2015), Civillikuma 179. pants interpretējams tā, ka bērns, kurš mācās vidējās vai augstākās mācību iestādes dienas nodaļā un nav vecāks par 24 gadiem, uzskatāms par nespējīgu sevi apgādāt. Līdz ar to vecākiem ir pienākums uzturēt bērnu. Turpretī, ja bērns ir vecāks par 24 gadiem un turpina mācīties, tad pieņemams, ka bērns spēj sevi apgādāt un vecākiem vairs nav pienākuma uzturēt bērnu.

Ja bērns līdztekus studijām strādā un gūst ienākumus vai pārtrauc studijas, tad vecāks, kuram piespriests uzturlīdzekļu maksāšanas pienākums, mainoties apstākļiem, ir tiesīgs celt tiesā attiecīgu prasību par uzturlīdzekļu apmēra samazināšanu vai atbrīvošanu no maksāšanas pienākuma. Prasība šādā gadījumā jāceļ pēc vispārējiem noteikumiem saskaņā ar Civilprocesa likumu, proti, tiesā jāiesniedz rakstveida prasības pieteikums, tajā iekļaujot Civilprocesa likuma 128. pantā norādītās ziņas, jāpievieno prasības pieteikuma noraksti un citi dokumenti, kā arī jāsamaksā valsts nodeva. Prasības lūguma daļā būtu jānorāda lūgums tiesai atbrīvot prasītāju no uzturlīdzekļu maksāšanas pienākuma ar brīdi, kad tiesā iesniegts prasības pieteikums. Prasības apmierināšanas gadījumā šāds lūgums būtiski samazinātu izmaksas.

Iespēja piedzīt iepriekš samaksātās naudas summas ir strīdīga (skat. Civillikuma 1776. panta pirmo daļu), ja vien netiek pierādīts atbildētāja ļauns nolūks (skat. Civillikuma 1641. pantu).