Civillikuma 179. panta pirmajā daļā noteikts: vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa.

Uzturlīdzekļu sniegšanas pienākums primāri saistīts ar vecāku mantas stāvokli un šim stāvoklim atbilstošu bērna nodrošinājumu, lai, nosakot uzturlīdzekļu apmēru, maksimāli tiktu nodrošinātas bērna intereses. Likumdevējs nav ierobežojis nosakāmo uzturlīdzekļu apjomu, izņemot minimālo uzturlīdzekļu apmēru, kuru katram no vecākiem (gan mātei, gan tēvam) neatkarīgi no viņa mantas stāvokļa un spējas uzturēt bērnu ir pienākums nodrošināt katram savam bērnam (Civillikuma 179. panta piektā daļa).

Minimālais uzturlīdzekļu apmērs noteikts Ministru kabineta noteikumos Nr. 37 “Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru bērnam”, ņemot vērā valstī noteikto minimālo mēneša darba algu un bērna vecumu.  Noteikumi paredz, ka katram bērnam pēc 7 gadu vecuma līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai minimālais uzturlīdzekļu apmērs ir 30% no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas. Tā kā minimālā mēneša alga Latvijā 2017. gadā ir 380 eiro, minimālais uzturlīdzekļu apmērs bērnam pēc 7 gadu vecuma ir 114 eiro mēnesī.

Līdz šim tiem bērniem, kuriem viens no vecākiem vai abi vecāki labprātīgi nemaksāja uzturlīdzekļus vismaz Ministru kabineta noteiktajā minimālajā apmērā, uzturlīdzekļus līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai izmaksāja no Uzturlīdzekļu garantiju fonda. Ņemot vērā to, ka lielākā daļā bērnu, sasniedzot pilngadību, vēl turpina mācīties un ir finansiāli atkarīgi no vecākiem, sākot ar 2017.gada 1. septembri, tiek paplašināts valsts garantēto uzturlīdzekļu saņēmēju loks. Turpmāk, ja vecāks nenodrošinās sava bērna uzturam minimālo uzturlīdzekļu apmēru, arī pilngadīgam bērnam, kas turpina iegūt pamatizglītību, vidējo izglītību, arodizglītību vai speciālo izglītību Latvijā, ir tiesības ar iesniegumu vērsties Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijā, kas pieņems lēmumu par uzturlīdzekļu izmaksu vecāka vietā administratīvā procesa kārtībā (sīkāks izklāsts pieejams LV portāla skaidrojumā “No 1. septembra valsts garantētie uzturlīdzekļi līdz 21 gada vecumam”).

Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 13. panta otrā daļa šobrīd noteic, ka uzturlīdzekļus bērnam Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācija izmaksā tādā apmērā, kādu, pamatojoties uz Civillikuma 179. panta piekto daļu, noteicis Ministru kabinets, bet ne lielākā par to apmēru, kādu paredz tiesas nolēmums vai vienošanās par uzturlīdzekļiem, kas izpildāma tiesas sprieduma izpildes kārtībā (notariāls akts). Ņemot vērā minētajās normās noteikto, no fonda izmaksājamo uzturlīdzekļu apmērs pēc pilngadības sasniegšanas ir paredzēts tādā pašā apmērā, kā tas noteikts bērniem no 7 līdz 18 gadu vecumam.

Tiem vecākiem, kuri dažādu iemeslu dēļ nespēj nodrošināt sava bērna uzturam uzturlīdzekļus minimālajā apmērā un kuru vietā uzturlīdzekļus sāk izmaksāt no fonda administratīvā procesa ietvaros, paredzēta iespēja noslēgt vienošanos ar fonda administrāciju par individuālu uzturlīdzekļu parāda atmaksas kārtību savu finansiālo iespēju robežās. Fonda administrācija, pieņemot lēmumu par uzturlīdzekļu izmaksu no fonda, informē parādnieku par iespēju noslēgt šādu vienošanos. Tādā gadījumā bērnam no fonda izmaksās uzturlīdzekļus Ministru kabineta noteiktajā apmērā, tikmēr vecāks veiks maksājumus saskaņā ar noslēgto līgumu, piemēram, 50 eiro mēnesī. Ja līgums tiks noslēgts un godprātīgi pildīts, vecāks tiks uzskatīts par labprātīgu maksātāju, fonda administrācija apturēs likumisko procentu aprēķinu un persona netiks iekļauta uzturlīdzekļu parādnieku sarakstā.

Bērnam ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus no abiem vecākiem. Ja bērna māte nesniedz materiālu atbalstu savam bērnam, bērnam ir tiesības vērsties ar uzturlīdzekļu izmaksas iesniegumu fonda administrācijā ar lūgumu izmaksāt uzturlīdzekļus Ministru kabineta noteiktajā minimālajā apmērā arī otra vecāka vietā.