Vecāka pienākums uzturēt bērnu neizbeidzas ar dienu, kad bērns sasniedz pilngadību. Civillikuma 179. panta pirmajā daļā ir noteikts: vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem izšķir tiesa. Lai gan likumdevējs nav precīzi noteicis, līdz cik gadu vecumam bērns būtu jāuztur, tiesu praksē ir pieņemts, ka Civillikuma 179. pants interpretējams tā, ka bērns, kurš mācās vidējās vai augstākās mācību iestādes dienas nodaļā, nav vecāks par 24 gadiem un negūst ienākumus algotā darbā, ir uzskatāms par nespējīgu sevi apgādāt, līdz ar to vecākiem ir pienākums uzturēt bērnu. Vasaras mēneši nav izņēmums, ja bērns vēl nespēj pats sevi apgādāt. 

Savukārt, ja vaicājat par uzturlīdzekļu izmaksu no Uzturlīdzekļu garantiju fonda, vēršam uzmanību, ka līdz 2017. gada 1. septembrim uzturlīdzekļus saņemt no valsts varēja tikai līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai. Taču, ņemot vērā to, ka lielākā daļa bērnu, sasniedzot pilngadību, vēl turpina mācīties un ir finansiāli atkarīgi no vecākiem, kā arī uzlabojās izmaksāto uzturlīdzekļu piedziņa no parādniekiem, valsts rada iespēju paplašināt garantēto uzturlīdzekļu saņēmēju loku. Turpmāk, ja vecāks nenodrošina sava bērna uzturam minimālo uzturlīdzekļu apmēru (30% no valstī noteiktās minimālās algas), arī pilngadīgam bērnam, kas turpina iegūt pamatizglītību, vidējo izglītību, arodizglītību vai speciālo izglītību Latvijā, ir tiesības ar iesniegumu vērsties Uzturlīdzekļu garantiju fonda administrācijā un saņemt valsts garantētos uzturlīdzekļus vecāka vietā. Uzturlīdzekļus no fonda izmaksās līdz izglītības iegūšanas brīdim arī vasaras brīvlaikā, bet ne ilgāk kā līdz 21 gada vecuma sasniegšanai.

Attiecīgie grozījumi Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā stājās spēkā 2017. gada 1. septembrī. Līdz šim datumam uzturlīdzekļus no fonda izmaksāja tikai nepilngadīgu bērnu uzturam.