Galvenais kritērijs, lemjot par pienākumu maksāt uzturlīdzekļus pilngadīgam bērnam, ir bērna spēja pašam par sevi gādāt. Civillikuma 179. panta pirmā daļa nosaka: “Vecāku pienākums ir samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt.”

Likumdevējs nav noteicis kritērijus, kā noteikt, vai bērns spēj pats par sevi gādāt. Taču Augstākās tiesas Senāts 2015. gada 7. janvāra spriedumā lietā Nr. SKC-1478/2015 secina: "Civillikuma 179. pants interpretējams tā, ka bērns, kurš mācās vidējās vai augstākās mācību iestādes dienas nodaļā un nav vecāks par 24 gadiem, ir uzskatāms par nespējīgu sevi apgādāt, līdz ar to vecākiem ir pienākums uzturēt bērnu.” Savukārt, "ja līdztekus studijām [..] bērns strādā un gūst ienākumus vai arī studijas pārtrauc, tad vecāks, kuram ir piespriests uzturlīdzekļu maksāšanas pienākums, mainoties apstākļiem, ir tiesīgs celt tiesā prasību par uzturlīdzekļu apmēra samazināšanu jeb atbrīvošanu no šā pienākuma."

Lai sniegtu precīzāku atbildi, vēlams zināt, kā uzturlīdzekļu jautājums ticis risināts līdz šim. Proti, vai bērna tēvs uzturlīdzekļus maksāja labprātīgi vai tiesas spriedumā noteiktā kārtībā (ja tā, kas rakstīts sprieduma nolemjošajā daļā). Tāpat nozīme varētu būt apstāklim, kāpēc meitene nemācās. Jāņem vērā, ka šobrīd ir vasaras brīvlaiks – vai meita neatsāks mācības rudenī? Šos jautājumus tēvam nu jau ar pilngadību sasniegušo meitu būtu vēlams savstarpēji pārrunāt un attiecīgi vienoties par turpmāko rīcību. Strīdus par uzturlīdzekļiem izšķir tiesa.