Uzturlīdzekļi bērnam pēc pilngadības sasniegšanas – ko paredz likums un ņem vērā tiesa

Mūsdienās lielākā daļa 18 gadu vecumu sasniegušo jauniešu vēl sēž skolas solā un viena no dzīves svarīgākajām izvēlēm – par ko kļūt jeb kādu profesiju apgūt – vēl tikai priekšā. Vecāku atbalsts tādā brīdī ir ļoti svarīgs, jo, kā zināms, mācības augstskolā vai profesionālās izglītības iestādē prasa papildu līdzekļus un nereti liek vecākiem savilkt jostas vēl ciešāk, kā jebkad agrāk.

Pilngadība nav kritērijs pārtraukt uzturlīdzekļu nodrošināšanu bērnam

Ne velti normatīvajos aktos nav noteikts precīzs bērna vecums, kuram iestājoties vecāku pienākums nodrošināt uzturlīdzekļus izbeidzas. Civillikuma 179.panta pirmā daļa paredz abu vecāku pienākumu samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. 

Arī Augstākās tiesas Senāta Civillietu departamenta 2008.gada 26.novembra spriedumā lietā Nr.SKC-440/2008 pausta atziņa – ar likumu uzlikto pienākumu uzturēt bērnu nevar saistīt ar bērna pilngadības iestāšanos. Atbilstoši Civillikuma 179.panta pirmajā daļā noteiktajam uzturlīdzekļu sniegšanas pienākumu likums ir saistījis vienīgi ar vecāku mantas stāvokli jeb vecāku iespējām dot uzturu un ar laiku, kad bērns pats sevi spēj apgādāt.

"Tas nenozīmē, ka pilngadīgs jaunietis var bezrūpīgi dzīvot, nemeklēt darbu un saņemt uzturlīdzekļus no vecākiem gadiem ilgi."

Taču šāds formulējums nereti raisa ne vien jautājumus, bet arī domstarpības vecāku un bērnu starpā, jo izpratne par to, ko īsti nozīmē spēja pašam sevi apgādāt, mēdz būtiski atšķirties. Kā pareizi saprast jēdzienu "kad bērns pats var sevi apgādāt" un "cik ilgi bērnam ir likumiskas tiesības pieprasīt uzturlīdzekļus no saviem vecākiem?" - šādus un līdzīgus jautājumus  LV portālam mēdz iesūtīt gan paši vecāki, gan pilngadību sasniegušie jaunieši.

Diemžēl sniegt viennozīmīgu atbildi nav iespējams, jo katrs gadījums ir atšķirīgs. Lai gan no Civillikuma 179.panta izriet, ka bērnam ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus no vecākiem arī pēc pilngadības sasniegšanas, tas nenozīmē, ka pilngadīgs jaunietis var bezrūpīgi dzīvot, nemeklēt darbu un saņemt uzturlīdzekļus no vecākiem gadiem ilgi. Ir jābūt kādiem objektīviem apstākļiem, kāpēc pilngadību sasniedzis cilvēks var tikt uzskatīts par darbnespējīgu.  Turklāt ir būtiski, lai objektīvie apstākļi būtu pamatoti ar leģitīmu mērķi, kas ļauj bērnam noteiktajā vecuma posmā sasniegt fiziskās un intelektuālās attīstība briedumu. Parasti šāds iemesls ir pilna laika klātienes mācības izglītības iestādē.

Ne ilgāk kā līdz 24 gadu vecumam

Lai gan konkrēta robeža vai kritēriji, cik ilgi uzturlīdzekļi jāmaksā pēc pilngadības, normatīvajos aktos nav noteikti, tiek pieņemts – ja bērns turpina izglītoties, uzturlīdzekļi ir jāmaksā ne ilgāk kā līdz 24 gadu vecuma sasniegšanai. Tas ir aptuvenais laiks, kādā persona var iegūt nepieciešamo izglītību. Vairākos normatīvajos aktos tiek pieņemts, ka pilngadību sasniegušas personas, kuras līdz 24 gadu vecumam iegūst izglītību pilna laika studiju programmās, pilnībā vai daļēji tiek uzturētas par vecāku līdzekļiem.

Piemēram, likuma "Par iedzīvotāju ienākuma nodokli" 13.panta pirmās daļas 1.punktā ir noteikti atvieglojumi nodokļa maksātājam par bērnu, kamēr viņš turpina vispārējās, profesionālās, augstākās vai speciālās izglītības iegūšanu, bet ne ilgāk kā līdz 24 gadu vecuma sasniegšanai.  Tāpat, pieņemot lēmumu par uzturlīdzekļu piedziņu pilngadīgu bērnu labā, tiesa nereti atsaucas uz likuma "Par valsts pensijām" 19. panta ceturto daļu, kas paredz tiesības bērnam saņemt apgādnieka zaudējuma pensiju apgādnieka nāves gadījumā līdz 24 gadu vecumam, ja viņš mācās vai studē, izņemot laiku, kad studijas bija pārtrauktas.

Tādējādi, piemērojot likuma analoģiju, Augstākās tiesas Senāts 2015.gada 7.janvāra spriedumā lietā Nr.SKC-1478/2015 secina, ka "Civillikuma 179.pants interpretējams tā, ka bērns, kurš mācās vidējās vai augstākās mācību iestādes dienas nodaļā un nav vecāks par 24 gadiem, ir uzskatāms par nespējīgu sevi apgādāt, līdz ar to vecākiem ir pienākums uzturēt bērnu. Turpretī, ja bērns ir vecāks par 24 gadiem un turpina mācīties, tad pieņemams, ka bērns spēj sevi apgādāt un vecākiem vairs nav pienākums uzturēt bērnu".

Ja uzturlīdzekļu saņēmējs pats kļuvis par mammu vai tēti

To, ka situācijas mēdz būt dažādas, apliecina arī LV portālam iesniegtās e-konsultācijas.

Piemēram, šī: Man ir 18 gadu. Līdz pilngadībai man tēvs maksāja alimentus, tagad vairs nemaksā. Esmu dzirdējusi, ja mācās, tad alimentus var saņemt līdz 24 gadiem. Tā kā man pašai jau ir piedzimis bērniņš, vēlējos uzzināt, ja es iestāšos skolā un mācīšos, vai es varēšu turpināt saņemt alimentus?

Lai gan pirmajā mirklī tas varētu šķist neparasti, tomēr juriste Ieva Brante, kas praktizē ģimenes tiesībās,  skaidro - jaunietei, kas jau pati ir kļuvusi par mammu, bērniņa piedzimšana nemazina tiesības turpināt mācības un saņemt uzturlīdzekļus no saviem vecākiem. Turklāt pastāv iespēja piedzīt uzturlīdzekļus no vecāka vai abiem vecākiem arī gadījumā, ja bērns, kas prasa uzturlīdzekļus, ir stājies laulībā. Uz to norāda Augstākās tiesas izvirzītās atziņas 2008.gada 26.novembra spriedumā lietā Nr. SKC-425/2008. Likumdevējs nav noteicis, ka uzturēšanas pienākums laulātajam (vīram) būtu lielāks nekā laulātā (sievas) vecākiem.  Tāpēc nepietiek tikai ar konstatējumu, ka bērns ir precējies. Stāšanās laulībā neizslēdz iespēju, ka pastāv objektīvi apstākļi, kuru dēļ otrs laulātais sniegt pietiekamu materiālo atbalstu nespēj.

"Ar bērna stāšanos laulībā vecāku un bērnu personiskās attiecības, kā arī vecāku pienākums uzturēt bērnus, ko regulē Civillikuma 179.pants, neizbeidzas," secina Augstākā tiesa. Un, lai arī "Civillikuma 84.pants uzliek pienākumu laulātajiem vienam par otru gādāt un kopīgi rūpēties par ģimenes labklājību", "minētās tiesību normas nav savstarpēji izslēdzošas, bet gan papildinošas."

Prasību tiesā pilngadīgam bērnam jāsniedz pašam

Tātad, neskatoties uz to, ka bērns ir sasniedzis pilngadību, studē augstskolā un varbūt pat paspējis stāties laulībā un pats kļūt par tēti vai mammu, pastāvot objektīviem apstākļiem, kuru dēļ nav iespējams sevi apgādāt, līdz 24 gadu vecumam bērns joprojām  ir tiesīgs saņemt  uzturlīdzekļus no saviem vecākiem.  Tomēr, ja vecāku un bērnu uzskati, materiālās iespējas un vēlmes nesakrīt, nereti strīds par pilngadīga bērna uzturēšanu tiek izšķirts tiesā.

Tā kā bērns ir pilngadīgs, prasība tiesā par uzturlīdzekļu piedziņu savam uzturam ir jāsniedz viņam pašam, un būtiski atzīmēt, ka  bērnam, piedzenot uzturlīdzekļus savam uzturam, atbilstoši Civilprocesa likuma 43.panta pirmās daļas 3.punktā noteiktajam  par dokumentu iesniegšanu tiesā nekas nav jāmaksā. 

"Taču atšķirībā no uzturlīdzekļu nepilngadīga bērna uzturam piedziņas lietām gadījumā, ja uzturlīdzekļus lūdz pilngadīgs bērns, viņam ir pienākums pierādīt to, ka viņš nespēj par sevi gādāt," skaidro ģimenes tiesību speciāliste I.Brante.  Tā kā parasti prasība tiek pamatota ar to, ka bērns turpina mācības, šo faktu apliecina izziņa no izglītības iestādes. Bet jāņem vērā, ka arī vecākam pret prasību uzturēt pilngadīgu bērnu var būt iebildumi, tāpēc lietas izskatīšanas gaitā tiek piemērots t.s. sacīkstes princips un atbilstoši Civilprocesa likuma 93.panta pirmā daļā noteiktajam arī atbildētājam ( vecākam) jāpierāda savu iebildumu pamatotība, kāpēc viņš nodrošināt pieprasīto uzturlīdzekļu apmēru nevar vai uzskata, ka bērns pats spēj par sevi gādāt.

Uzturlīdzekļu apmērs jāsamēro ar vecāku iespējām

Lielākais strīdus ābols parasti gan ir uzturlīdzekļu apmērs, nevis jautājums par to, vai uzturlīdzekļi vispār būtu maksājami. Tieši izlemjot jautājumu par uzturlīdzekļu apmēru,  sacīkstes principam var būt izšķirīga nozīme, jo normatīvie akti neregulē maksājamo uzturlīdzekļu apmēru pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas.  

"Lai gan valstī ir noteikts minimālais uzturlīdzekļu apmērs, kāds katram no vecākiem neatkarīgi no viņa finansiālajām iespējām ir jānodrošina savam bērnam,1 šis regulējums attiecināms tikai uz bērniem, kuri vēl nav sasnieguši 18 gadu vecumu un uzturlīdzekļu piedziņas lietā pilngadīgam bērnam var tikai palīdzēt pamatot ikdienā nepieciešamo līdzekļu apmēru," skaidro juriste I.Brante. Tāpēc tiesa, nosakot uzturlīdzekļu apmēru pilngadīgam bērnam, var lemt arī par krietni mazāku summu nekā valstī noteiktais minimālais apmērs, ja atbildētājs spēs pierādīt, ka vairāk nodrošināt nespēj (1. un 2.piemērs).

Tādējādi, sniedzot prasību tiesā par uzturlīdzekļu piedziņu, pilngadību sasniegušajam jaunietim ne vien jāpierāda, ka viņš nespēj sevi apgādāt, bet arī jāiesniedz pamatots aprēķins par viņam nepieciešamajiem izdevumiem mēnesī, kuri rodas mācoties. Savukārt tiesai, nosakot piedzenamo uzturlīdzekļu apmēru, ir jāvadās ne tikai no bērna materiālajām vajadzībām, bet tās jāsamēro ar abu vecāku mantas stāvokli un reālajām iespējām sniegt nepieciešamos uzturlīdzekļus pilngadīga bērna uzturēšanai.

1.piemērs. Vecāks pierāda, ka nespēj maksāt prasīto summu (2015.gada 25.jūnija spriedums lietā Nr.C12119615)

Pilngadību sasniedzis dēls lūdz piedzīt uzturlīdzekļus no tēva 200 eiro apmērā līdz mācību pabeigšanai. Nav iesniegts pieprasīto uzturlīdzekļu pamatojums. Atbildētājs atzīst prasību daļēji un piekrīt nodrošināt uzturlīdzekļus 108 eiro apmērā, norādot uz ikmēneša ienākumiem vidēji 623 eiro un nepilngadīgu dēlu invalīdu, kam nepieciešama dārga rehabilitācija. Tiesa atzīst, ka pieprasītais uzturlīdzekļu apmērs nav samērīgs ne prasītāja reālajām un patiesajām vajadzībām, ne atbildētāja spējām sniegt pieprasīto uzturlīdzekļu summas apmēru. Tiesa lemj piedzīt uzturlīdzekļus 108 eiro apmērā līdz studiju pabeigšanai vai pārtraukšanai, bet ne ilgāk par laiku, līdz prasītājs sasniegs 24 gadu vecumu. 

2.piemērs. Prasītais uzturlīdzekļu apmērs nesamērīgs ar tēva bezdarbnieka spēju maksāt (2014.gada 17.marta spriedums lietā Nr.C28476813)

Pilngadību sasniegusi meita lūdz piedzīt no tēva uzturlīdzekļus 96 eiro apmērā, jo turpina mācīties. Atbildētājam piešķirts bezdarbnieka un maznodrošinātas ģimenes statuss, kopj māti invalīdi un šī iemesla dēļ nav iespēju meklēt darbu citā pilsētā vai valstī. Vēlas palīdzēt meitai, bet vienīgie ienākumi ir bezdarbnieka pabalsts 119 eiro. Tiesas ieskatā, prasītājas pieprasītā uzturlīdzekļu summa ir viņas vajadzībām atbilstoša, bet tā nav samērīga ar atbildētāja pašreizējo mantisko stāvokli. No atbildētāja tiesa lemj piedzīt uzturlīdzekļus 30 eiro apmērā ik mēnesi, kamēr prasītāja mācās vai studē un nav sasniegusi 24 gadu vecumu.  

Invaliditāte, bezdarbs vai hipotekārais kredīts nav attaisnojums

Arī vecākiem, kuri dažādu dzīves apstākļu dēļ nespēj nodrošināt visu nepieciešamo, jāapzinās, ka kaut kāda veida atbalsts, uzsākot patstāvīgu dzīves ceļu, bērnam pienākas. Lai gan katrs gadījums ir individuāls un tiesu prakse dažāda, savā darba pieredzē juriste I.Brante neatminas gadījumu, kad tiesa pilngadīga bērna prasību piedzīt uzturlīdzekļus savam uzturam mācību laikā būtu noraidījusi.

Vecāku pienākums apgādāt bērnu ir absolūts, un arī, nosakot uzturlīdzekļu apmēru pilngadīgam bērnam, tādi argumenti kā bezdarbs vai noteikta invaliditāte, citas apgādībā esošas personas, hipotekārais kredīts, parādu nasta u.tml. neatbrīvo no Civillikumā noteiktā vecāku pienākuma uzturēt bērnu līdz laikam, kad tas pats var sevi apgādāt.

Turklāt jāatceras, ka Civillikumā noteikts pienākums gādāt par savu bērnu ne tikai samērā ar materiālajām iespējām, bet arī atbilstoši "spējai uzturēt bērnu". Tas nozīmē, ka tiesa, nosakot piedzenamo uzturlīdzekļu apmēru, var vērtēt ne tikai atbildētāja/-as mantisko stāvokli lietas izskatīšanas brīdī, bet arī faktisko iespēju ienākumus palielināt jeb darbaspējas, kas ietver konkrētās personas vecumu, izglītību, darba pieredzi, veselības stāvokli u.c. faktorus.

"Ir jābūt kādiem objektīviem apstākļiem, kāpēc pilngadību sasniedzis bērns var tikt uzskatīts par darbnespējīgu."

3.piemērs. Bezdarbnieka statuss neatbrīvo no pienākuma uzturēt bērnu (2015.gada 13.janvāra spriedums Nr.C16101914)

Pilngadīga meita lūdz piedzīt uzturlīdzekļus no tēva 150 eiro apmērā. Tēvs prasību neatzīst, norādot, ka ir bezdarbnieks un bezdarbnieka pabalstu nesaņem. Gatavs maksāt uzturlīdzekļus 50 eiro apmērā. Tiesa ņem vērā, ka atbildētājs ir darbspējīgā vecumā, lietā nav iesniegti nekādi pierādījumi tam, ka viņa veselības stāvoklis vai izglītības līmenis nav pietiekami apmierinošs, lai nevarētu strādāt. Tāpēc, tiesas ieskatā, ir pamats noteikt uzturlīdzekļu apmēru ne mazāku kā 30% no Ministru kabineta noteiktās minimālās mēneša darba algas līdz laikam, kad prasītāja pati spēs sevi apgādāt, bet ne ilgāk kā līdz 24 gadu vecuma sasniegšanai.

4.piemērs. Tēvs nevar pierādīt, ka nav spējīgs strādāt (2013.gada 13.decembra spriedums lietā Nr.C20272613)

Pilngadīgs dēls lūdz piedzīt uzturlīdzekļus no tēva 40 Ls apmērā, jo turpina mācības vidusskolā. Atbildētājs prasību neatzīst, norādot, ka esot bezdarbnieks un sirgst ar C hepatītu, tāpēc nepieciešami līdzekļi ārstēšanai. Strādā gadījuma darbus, un ienākumi ir neregulāri. Tiesa lemj prasību apmierināt pilnībā. Tiesai nav šaubu, ka prasītājam ir nepieciešami līdzekļi uzturam un prasītā summa ir pietiekama tikai pašu nepieciešamāko vajadzību nodrošināšanai. Atbildētājam nav piešķirts trūcīgā statuss, viņš nesaņem pabalstus, kādi tiek piešķirti personām, kas nespēj sevi nodrošināt ar iztikas minimumu, tāpat, tiesas ieskatā, atbildētājs nav pierādījis, ka viņš nespēj strādāt un ar savu darbu nopelnīt uzturlīdzekļus dēlam 40 Ls apmērā.

5.piemērs. Invaliditāte neatbrīvo no vecāku pienākuma uzturēt bērnu (2015.gada 12.janvāra spriedums Nr.C26122114)

Pilngadīga meita lūdz piedzīt no tēva uzturlīdzekļus 96 eiro apmērā, jo turpina studijas augstskolā.  Atbildētājs prasību atzīst daļēji, norāda, ka ir bezdarbnieks, kurlmēms 2.grupas invalīds ar izteiktiem gaitas traucējumiem, ko apstiprina Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisijas atzinums. Ikmēneša ienākumi ir pensija 191,60 eiro, ko apstiprina VSAA izziņa. Atbildētājs ir bezdarbnieks, un to apstiprina Nodarbinātības valsts aģentūras sastādītā individuālā darba meklēšanas plāna kopija. Prasīto summu maksāt nespēj un lūdz noteikt uzturlīdzekļus 40 eiro apmērā. Tiesa atzīst, ka atbildētāja ienākumi nav tik lieli, lai varētu maksāt pilngadīgās meitas uzturam uzturlīdzekļus 96 eiro apmērā, un, izvērtējot prasītājas tēva spējas un mantisko stāvokli rūpēties par savas meitas uzturēšanu un  izglītošanu, tiesa secina, ka ir likumisks pamats piedzīt uzturlīdzekļus 50 eiro apmērā. 

Vecākiem nav pienākuma apmierināt visas bērna vēlmes

Kā redzams no dažādiem piemēriem, neraugoties uz to, kādas ir reālās vajadzības pēc uzturlīdzekļiem, ievērojot bērna vecāku materiālo stāvokli kopumā, pamatotu iemeslu dēļ pilngadīgam bērnam var tikt liegta iespēja apmierināt visas vajadzības pilnā apmērā, lai gan to nepieciešamība pati par sevi netiek apšaubīta.

 "Neaizmirstam, ka bērns jau ir pilngadīgs un arī viņam iespēju robežās jāizmanto savas iespējas ieiet darba tirgū, kaut vai strādājot pa vakariem, brīvdienās, lai viss izdevumu slogs negulstas tikai uz vecāku pleciem," uzskata ģimenes tiesību speciāliste.

"Strīdus ābols parasti ir uzturlīdzekļu apmērs, nevis jautājums par to, vai tie vispār būtu maksājami."

Tā kā pienākums dot uzturu pilngadīgam bērnam ir saistīts ar materiāla atbalsta sniegšanu uz mācību laiku, kad pilngadīgs bērns pats vēl nespēj sevi pilnībā nodrošināt, vecākiem nav pienākuma pilngadīgam bērnam nodrošināt maksimāli komfortablus dzīves apstākļus, apmierinot visas viņu vajadzības un vēlmes. Tāpēc iespēju segt izdevumus, kas nav saistīti ar pamatvajadzību nodrošināšanu (piemēram, autovadītāja tiesību iegūšana, atsevišķa mājokļa uzturēšana, remonts, mēbeļu iegāde u.tml.), visticamāk jaunietim būs jāmeklē pašam (6. un 7.piemērs).

Taču tādā gadījumā arī jārēķinās ar to, ka vecāks var uzskatīt – bērns tādējādi ir pierādījis, ka spēj pats par sevi gādāt un būs tiesīgs uzturlīdzekļus pārtraukt maksāt arī krietnu laiku pirms 24 gadu sasniegšanas.

Kā norādīts Augstākās tiesas Senāta spriedumā lietā Nr.SKC-1478/2015, "ja līdztekus studijām [..] bērns strādā un gūst ienākumus vai arī studijas pārtrauc, tad vecāks, kuram ir piespriests uzturlīdzekļu maksāšanas pienākums, mainoties apstākļiem, ir tiesīgs celt tiesā prasību par uzturlīdzekļu apmēra samazināšanu jeb atbrīvošanu no šā pienākuma".

6.piemērs. Tēvs apstrīd nepieciešamību meitai īrēt atsevišķu dzīvokli (2015.gada 10.marta spriedums lietā Nr.C37113614)

Pilngadību sasniegusi meita lūdz piedzīt uzturlīdzekļus no tēva 250 eiro apmērā, jo turpina studijas augstskolā. Ikmēneša izdevumus ik mēnesi veido dzīvokļa īre, komunālie maksājumi, ēdiens, apģērbs, apavi, higiēnas preces, medikamenti, vitamīni, mācību līdzekļi, ceļa izdevumi – kopā ap 500 eiro. Atbildētājs prasību neatzīst. Norāda, ka prasītājas uzskaitīto ikmēneša izdevumu summa ir nesamērīga attiecībā pret kopējo iztikas līmeni valstī, un pauž neizpratni, kāpēc meita nevar dzīvot augstskolas dienesta viesnīcā, bet īrē atsevišķu dzīvokli. Tiesa atzīst par pamatotu iebildumu, ka prasītāja var tērēt līdzekļus mazākā apmērā un, dzīvojot studentu viesnīcā, spētu samazināt ikmēneša tēriņus par 200 eiro. Tādējādi prasītājai nepieciešamie izdevumi būtu 300 eiro, no kuriem puse jāsedz atbildētājam kā vienam no vecākiem. Tiesa lemj piedzīt uzturlīdzekļus no tēva meitas uzturam 150 eiro apmērā, līdz viņa spēs pati sevi apgādāt.

7.piemērs. Atbildētājs pierāda uzturlīdzekļu apmēra nepamatotību (2015.gada 2.aprīļa spriedums lietā Nr.C16111714)

Pilngadību sasniegusi meita lūdz piedzīt uzturlīdzekļus no tēva 150 eiro apmērā, jo turpina mācības. Ikmēneša uzturam kopumā nepieciešami 600 eiro, ko veido izdevumi par saimniecības uzturēšanu, pārtiku, apģērbu, telefonu, kancelejas precēm, kosmētiku, medikamentiem, higiēnas precēm. Prasītāja dzīvo atsevišķi, tāpēc tāmē iekļauti izdevumi remontam, mēbelēm, malkas iegādei.  Tāpat nepieciešami līdzekļi autovadītāja apliecības iegūšanai. Lai gan atbildētāja ienākumi ir 923 eiro mēnesī, viņš gatavs maksāt uzturlīdzekļus 50 eiro apmērā, jo jāgādā par vēl trim bērniem. Lietas izskatīšanas gaitā pierāda, ka meitai nav šķēršļu dzīvot pie mātes. Tiesa atzīst, ka izdevumi autovadītāja tiesību saņemšanai un atsevišķa mājokļa remontam nav uzskatāmi par uzturlīdzekļu maksājumiem. Ņemot vērā atbildētāja apgādājamo bērnu intereses un viņa spējas maksāt, tiesa nosaka uzturlīdzekļus 70 eiro apmērā mēnesī.

1Ministru kabineta noteikumi Nr.37 "Noteikumi par minimālo uzturlīdzekļu apmēru" atbilstoši Civillikuma 179.panta piektajai daļai paredz katra vecāka pienākumu neatkarīgi no viņa spējām uzturēt bērnu un mantas stāvokļa nodrošināt katram savam bērnam ne mazāk par minimālo uzturlīdzekļu apmēru līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai. Attiecīgi minimālais uzturlīdzekļu apmērs bērnam līdz 7 gadu sasniegšanai ir 25% no valstī noteiktās minimālās algas (2015.gadā tie ir 96 eiro mēnesī), savukārt bērniem līdz 18 gadu sasniegšanai – 30% no minimālās algas jeb 108 eiro mēnesī 2015.gadā.