Lai labāk saprastu bērna tēva iespējas un tiesības pieņemt lēmumus attiecībā uz savu bērnu, vispirms sniedzam vispārīgu informāciju par aizgādības tiesībām.

Saskaņā ar Civillikuma 177. pantu bērns līdz pilngadības sasniegšanai ir vecāku aizgādībā. Tas nozīmē, ka abi vecāki – gan māte, gan tēvs – uz aizgādības tiesību pamata ir sava nepilngadīgā bērna dabiskie aizbildņi, proti, bērna likumiskie pārstāvji, kam ir vienlīdzīgas tiesības un pienākums rūpēties par bērnu un viņa mantu un pārstāvēt bērnu viņa personiskajās un mantiskajās attiecībās.

Civillikuma 177. pantā ir paskaidrots, ka rūpes par bērnu nozīmē viņa aprūpi, uzraudzību un tiesības noteikt viņa dzīvesvietu. Bērna aprūpe nozīmē viņa uzturēšanu, t.i., ēdiena, apģērba, mājokļa un veselības aprūpes nodrošināšanu, bērna kopšanu un viņa izglītošanu un audzināšanu (garīgās un fiziskās attīstības nodrošināšana, pēc iespējas ievērojot viņa individualitāti, spējas un intereses un sagatavojot bērnu sabiedriski derīgam darbam). Bērna uzraudzība nozīmē rūpes par bērna paša drošību un trešās personas apdraudējuma novēršanu. Ar tiesībām noteikt bērna dzīvesvietu saprotama dzīvesvietas ģeogrāfiskā izvēle un mājokļa izvēle. Rūpes par bērna mantu nozīmē gādību par bērna mantas uzturēšanu un izmantošanu tās saglabāšanai un vairošanai.

Kopā dzīvojoši vecāki aizgādību īsteno kopīgi, taču šie pienākumi nemazinās, ja bērns nedzīvo kopā ar vienu vai abiem vecākiem. Ja vecāki dzīvo šķirti, Civillikuma 178. panta otrā daļa paredz, ka vecāku kopīga aizgādība turpinās. Neskatoties uz to, ka bērna aprūpi un uzraudzību īsteno tas no vecākiem, pie kura bērns dzīvo (to mēdz saukt arī par ikdienas aizgādību, kuras īstenošanai tad arī tiek prasīti uzturlīdzekļi), jautājumos, kas var būtiski ietekmēt bērna attīstību, vecāki lēmumu pieņem kopīgi. Tas nozīmē, ka tādus svarīgus jautājumus, kur bērns dzīvos, kur mācīsies u. tml., māte nevar izlemt vienpersoniski bez bērna tēva piekrišanas. Pat ja viens no vecākiem pieņem lēmumus attiecībā uz bērnu, nekonsultējoties ar otru vecāku, tas nenozīmē, ka otram vecākam nav tiesību iebilst un aizstāvēt savas un bērna tiesības. Civillikuma 178. panta trešā daļa paredz, ka vecāku domstarpības izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav noteikts citādi.

“Saskaņā ar Bāriņtiesu likuma 17. panta 2. punktā noteikto bāriņtiesa izskata iesniegumus un sūdzības, tostarp iesniegumus un sūdzības par vecāka, aizbildņa, aizgādņa vai audžuģimenes rīcību. Ņemot vērā minēto, situācijā, ja bērna likumiskais pārstāvis, māte, nerūpējas par bērnu, tostarp bērnam paredzētos uzturlīdzekļus izlieto citiem mērķiem, bērna tēvam vai vecaimātei ir iespēja vērsties bāriņtiesā ar lūgumu izvērtēt bērna mātes rīcību,” skaidro Viktorija Salimova, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas Bērnu tiesību aizsardzības departamenta vecākā inspektore.

Bāriņtiesu likuma 22. panta pirmā daļa paredz, ka bāriņtiesa lemj par bērna aizgādības tiesību pārtraukšanu vecākam, ja:

• ir faktiski šķēršļi, kas liedz vecākam iespēju aprūpēt bērnu;
• bērns atrodas veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos vecāka vainas dēļ (vecāka apzinātas rīcības vai nolaidības dēļ);
• vecāks ļaunprātīgi izmanto savas tiesības vai nenodrošina bērna aprūpi un uzraudzību;
• vecāks ir devis piekrišanu bērna adopcijai, izņemot gadījumu, kad viņš kā laulātais ir devis piekrišanu tam, ka bērnu adoptē otrs laulātais;
• konstatēta vecāka vardarbība pret bērnu vai ir pamatotas aizdomas par vecāka vardarbību pret bērnu.

Neatkarīgi no tā, vai bāriņtiesa konstatēs Bāriņtiesu likuma 22. panta pirmajā daļā noteiktos apstākļus un bāriņtiesai būs pamats pārtraukt bērna mātei aizgādības tiesības, bērna tēvam ir iespēja vienoties ar bērna māti par atsevišķu aizgādību vai sniegt prasības pieteikumu tiesā par atsevišķu aizgādību. Atsevišķa aizgādība nav aizgādības tiesību atņemšana, bet palielina tā vecāka, kura atsevišķā aizgādībā atrodas bērns, tiesību apjomu attiecībā pret bērnu. Atsevišķas aizgādības noteikšana nekādā ziņā neietekmē otra vecāka pienākumu nodrošināt uzturlīdzekļus savam bērnam un saskarsmes tiesības. Taču atsevišķa aizgādība ļauj vecākam bez otra vecāka piekrišanas pieņemt lēmumus, kas būtiski ietekmē bērna attīstību, piemēram, izlemt jautājumus par dzīvesvietu, izglītību, veselības aprūpi u. tml.

Ja bērna tēvam tiktu noteikta atsevišķa aizgādība pār bērnu, tas nebūt nenozīmē, ka bērns tādā gadījumā nevar turpināt dzīvot pie savas vecmāmiņas. Vecāks aizgādību pār bērnu var īstenot ar citas personas, piemēram, vecmāmiņas, starpniecību. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 45.¹ panta pirmā un otrā daļa paredz, ka vecāki var nodot bērnu citas personas aprūpē Latvijā uz laiku, kas ilgāks par trim mēnešiem, ja pirms nodošanas vecāku dzīvesvietas bāriņtiesa atzinusi, ka šāda nodošana atbilst bērna interesēm un persona spēs bērnu pienācīgi aprūpēt. Līdz ar to, lai nodotu bērnu vecāsmātes aprūpē, jāvēršas bāriņtiesā, kas vērtēs, vai šāda nodošana atbilst bērna interesēm un persona spēs bērnu pienācīgi aprūpēt (pēc situācijas apraksta spriežot, bērna māte, iespējams, nav to darījusi).

Papildus informējam, ka pienākums nodrošināt savam bērnam uzturlīdzekļus Ministru kabineta noteiktajā minimālajā apmērā attiecas uz katru no abiem vecākiem neatkarīgi no viņu spējas uzturēt bērnu un mantas stāvokļa. To paredz Civillikuma 179. panta piektā daļa. Risinot bērna aizgādības jautājumus, iespējams, bērna tēvam būtu pamats uzturlīdzekļus piedzīt no bērna mātes, kas tālāk kopā ar tēva nodrošinātajiem uzturlīdzekļiem tiktu nodoti vecmāmiņas rīcībā, kura ikdienā rūpējas par mazmeitu.