Kopīgas mājsaimniecības jēdziens parasti tiek skaidrots ļoti vienkāršotos variantos. Kā tas būtu šādā gadījumā: vīram pieder īpašums, kas sastāv no 1 vienas ģimenes ēkas un 1 trīs dzīvokļu ēkas. Šajā īpašumā dzīvojam - 1) mēs ar vīru - vienas ģimenes mājā, 2) mana mamma - viņai ir atsevišķs dzīvoklis vairākdzīvokļu mājā, par kuru izmaksas sedzam mēs, 3) 2 pieaugušas meitas ar ģimenēm, kas dzīvo mūsu vienas ģimenes mājā, bet mājā ir sava atsevišķa saimniecība (virtuve). Jautājumi sekojoši: 1) Vai mana mamma (91 gads), kas saņem 224 eiro pensiju un kurai būtu nepieciešama sociālā aprūpe, ir uzskatāma par atsevišķu mājsaimniecību vai piederīgu manai ģimenei? 2) Ja vienojamies ar meitu ģimenēm par proporcionālu mājas uzturēšanas izmaksu segšanu, vai znotu (nav radniecība līdz 3. pakāpei un nav deklarēti šajā īpašumā) pārskaitītās ikmēneša naudas summas vīra bankas kontā netiks uzskatītas par deklarējamiem vai ar nodokli apliekamiem ienākumiem?
Mājsaimniecības definīcija ir lakoniska, kā jau visas definīcijas. Mājsaimniecība ir vairākas personas, kuras dzīvo vienā mājoklī un kopīgi sedz izdevumus, vai viena persona, kas saimnieko atsevišķi, – tā mājsaimniecību definē statistikā. Jēdzienu “mājsaimniecība” un “ģimene” lietošana dažādās tiesību nozarēs ir atšķirīga. Piemēram, tā ir arī sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības jomā, kurā sociālais darbinieks nevis formāli, bet pēc būtības vērtē cilvēka materiālos resursus, objektīvo situāciju, pamatvajadzību nodrošinājumu un citu apstākļu kopumu.
No Jūsu izklāstītās situācijas ir secināms, ka pirmajā jautājumā runa ir par iespējamo sociālās aprūpes pakalpojumu Jūsu mammai 91 gada vecumā.
Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums paredz aprūpi mājās – pamatvajadzību apmierināšanai personām, kuras objektīvu apstākļu dēļ nevar sevi aprūpēt.
Ja personai nepieciešama aprūpe dzīvesvietā, pašvaldība vispirms izvērtē to, kādas iespējas nodrošināt nepieciešamo aprūpi ir ar šo personu kopā dzīvojošajiem ģimenes locekļiem vai personām, kurām ar aprūpējamo ir kopēji izdevumi par uzturu un kuras mitinās vienā mājoklī ar viņu.
Ja personas aprūpi nodrošina ģimenes locekļi, pašvaldība šos ģimenes locekļus atbalsta psiholoģiski, viņus konsultējot un apmācot, un, ja nepieciešams, arī materiāli. Kāds ir iespējamais materiālais atbalsts, pašvaldība nosaka saistošajos noteikumos.
Ja persona dzīvo viena vai ar šo personu kopā dzīvojošie ģimenes locekļi vecuma, veselības stāvokļa vai nodarbinātības dēļ nevar nodrošināt tai nepieciešamo aprūpi, personai ir tiesības saņemt sociālās aprūpes pakalpojumu.
Likumā tagad ir noteikts, kas ir apgādnieks šā likuma izpratnē – tā ir persona, kurai saskaņā ar likumu vai tiesas nolēmumu ir pienākums rūpēties par savu laulāto, bērniem vai vecākiem.
Likuma 8. pantā noteikti sociālās aprūpes pakalpojumu samaksas principi.
Klienta vai viņa apgādnieka pienākums ir samaksāt par saņemtajiem sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas pakalpojumiem, ja šajā likumā nav noteikts citādi.
Ja klients vai viņa apgādnieks nespēj samaksāt par sociālās aprūpes vai sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, pakalpojuma izmaksas tiek segtas no pašvaldības budžeta Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.
Ja persona pieprasa pašvaldības pilnībā vai daļēji apmaksātus ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojumus, pašvaldības sociālais dienests, ievērojot šā likuma 5. panta trešajā daļā noteikto, novērtē personas maksātspēju, pamatojoties uz personas sniegto informāciju par ienākumiem un noslēgtajiem uzturlīgumiem. Ja pienākums maksāt par pakalpojumu ir arī personas apgādniekiem, viņi iesniedz informāciju par ienākumiem pašvaldības sociālajam dienestam, kas lemj par pakalpojuma piešķiršanu.
Personai, kura saņem pašvaldības pilnībā vai daļēji apmaksātus ilgstošas sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijas pakalpojumus un kurai ir ienākumi, to izmaiņu gadījumā ir pienākums ne retāk kā reizi gadā institūcijai, kura pieņem lēmumu par pakalpojuma piešķiršanu, iesniegt informāciju par saviem ienākumiem atbilstoši šā likuma 5. panta trešajā daļā noteiktajam.
Personas apgādnieki, kuriem ir pienākums maksāt par pakalpojumu, ne retāk kā reizi gadā institūcijai, kura pieņem lēmumu par personas apgādniekiem veicamajiem maksājumiem, iesniedz informāciju par saviem ienākumiem atbilstoši šā likuma 5. panta trešajā daļā noteiktajam.
Sociālās palīdzības piešķiršanu reglamentējošie normatīvie akti un arī pašvaldību saistošie noteikumi paredz, ka personai, kura iesniedz pieprasījumu pēc palīdzības, ir pienākums sniegt pilnīgas un patiesas nepieciešamās ziņas, kā arī iesniegt pierādījumus un nepieciešamos dokumentus, kas apliecina personas tiesības pieprasīto palīdzību saņemt.
Vēl jāpiebilst, ka Civillikums neparedz tiesības bērniem atteikties no savu vecāku uzturēšanas pienākuma.
Par otro jautājumu: „Vai znotu (nav radniecība līdz 3. pakāpei un nav deklarēti šajā īpašumā) pārskaitītās ikmēneša naudas summas vīra bankas kontā netiks uzskatītas par deklarējamiem vai ar nodokli apliekamiem ienākumiem?” To, lūdzu, noskaidrojiet Valsts ieņēmumu dienestā. Saziņas iespējas atrodamas VID mājaslapā.
Viena kalendāra mēneša ietvaros sniedzam 300 e-konsultācijas.
Tā kā limits ir sasniegts, jautājumu varēsi iesniegt, sākot no nākamā mēneša 1.dienas.
Iespējams, ka atbilde uz līdzīgu jautājumu jau ir sniegta, tāpēc izmanto e-konsultāciju meklētāju!