Neraugoties uz Jūsu kategoriski noraidošo attieksmi pret sociālajiem aprūpētājiem, LV portāls var sniegt atbildi tikai par tām atbalsta iespējām, kādas nodrošina valsts un pašvaldība atbilstoši tiesību aktos noteiktajam.

Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums paredz aprūpi mājās – pamatvajadzību apmierināšanai personām, kuras objektīvu apstākļu dēļ nevar sevi aprūpēt. Ja personai nepieciešama aprūpe dzīvesvietā, pašvaldība vispirms izvērtē to, kādas iespējas nodrošināt nepieciešamo aprūpi ir ar šo personu kopā dzīvojošajiem ģimenes locekļiem vai personām, kurām ar aprūpējamo ir kopēji izdevumi par uzturu un kuras mitinās vienā mājoklī ar viņu. 

Ja personas aprūpi nodrošina ģimenes locekļi, pašvaldība šos ģimenes locekļus atbalsta psiholoģiski, viņus konsultējot un apmācot, un, ja nepieciešams, arī materiāli. Kāds ir iespējamais materiālais atbalsts, pašvaldība nosaka saistošajos noteikumos.

Lai saņemtu sociālās aprūpes pakalpojumu, tostarp aprūpi mājās vai sociālo palīdzību, ar iesniegumu jāvēršas dzīvesvietas sociālajā dienestā.

Lai veicinātu to cilvēku aprūpi mājas apstākļos, kuriem ir ļoti smaga invaliditāte un nepieciešama īpaša kopšana, no valsts budžeta piešķir kopšanas pabalstu cilvēkiem ar invaliditāti. Pabalstu piešķir personai, kurai Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija (VDEĀVK) ir noteikusi invaliditāti un izsniegusi atzinumu par īpašas kopšanas nepieciešamību. Pabalsta apmērs ir 213,43 eiro mēnesī. Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra piešķir un šo pabalstu izmaksā pašam cilvēkam ar invaliditāti. Viņa ziņā ir, kā turpmāk ar pabalstu rīkoties.

Cilvēkiem, kam noteikta I grupas redzes invaliditāte vai I un II grupas invaliditāte noteiktu slimības vai anatomisku defektu vai garīgās veselības traucējumu dēļ, ir tiesības saņemt asistenta pakalpojumu.

Asistenta pienākumu var veikt arī tuvinieks vai cits cilvēks, kuram ir pieredze saskarsmē ar cilvēku ar invaliditāti un kuram cilvēks uzticas. Asistenta pakalpojumu var piešķirt līdz 40 stundām nedēļā.

Pašvaldība ģimenēm, kurām ir nepietiekami iztikas līdzekļi, piešķir sociālos pabalstus, izvērtējot konkrētās ģimenes materiālo situāciju un citus apstākļus.

Sociālie darbinieki un sociālie aprūpētāji strādā nebūt ne par lielu darba samaksu un ne jau ar vienu cilvēku.