Civillikuma 179. pants paredz vecāku pienākumu samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa. Tātad bērna nodrošināšana ar uzturlīdzekļiem vispirms ir vecāku pienākums – absolūts un neapstrīdams. Nekādi apstākļi, tostarp trūkums, bezdarbs vai veselības problēmas, nevar atbrīvot vecākus no pienākuma dot uzturu savam bērnam.

Civillikuma 179. panta ceturtajā daļā noteiktais pienākums uzturēt bērnu attiecināms uz vecvecākiem tikai tādā gadījumā, ja vecāku nav vai viņi uzturēt bērnu nespēj. Jēdziens “nespēj” šajā gadījumā ietver objektīvu iemeslu, kura dēļ vecāki neatkarīgi no viņu gribas nevar izpildīt savu pienākumu uzturēt bērnu.

Tiesu praksē, vērtējot spēju uzturēt bērnu, tiek ņemts vērā ne tikai personas mantiskais stāvoklis lietas izskatīšanas brīdī, bet arī personas faktiskās iespējas nopelnīt jeb darbspējas, kas ietver konkrētās personas vecumu, izglītību, darba pieredzi, veselības stāvokli un citus personību raksturojošus faktorus. Apstāklis, ka bērna tēvam šobrīd nav mantas, uz ko vērst piespiedu piedziņu,  nav tulkojams kā nespēja uzturēt bērnu. Proti, ja bērna tēvam šobrīd nav ienākumu un uzturlīdzekļus nav iespējams maksāt, viņa pienākums ir darīt visu iespējamo, lai to uzlabotu un tādējādi nodrošinātu sava bērna pamatvajadzības.

Līdz ar to Civillikuma 179. panta ceturtā daļa nesaista vecvecāku pienākumu uzturēt mazbērnus ar bērnu vecāku attieksmi pret saviem pienākumiem. Vecvecāku pienākums uzturēt mazbērnus saistāms ar objektīviem apstākļiem, kuru dēļ vecākiem ir liegta iespēja šo pienākumu pildīt, piemēram, bērna vecāki ir nepilngadīgi.  Tikai konstatējot vecāku nespēju uzturēt bērnus, tiesa var lemt par uzturlīdzekļu piedziņu no vecvecākiem.