Civillikuma 179. pants paredz vecāku pienākumu samērā ar viņu spējām un mantas stāvokli uzturēt bērnu. Šis pienākums gulstas uz tēvu un māti līdz laikam, kad bērns pats var sevi apgādāt. Strīdus par uzturlīdzekļiem bērnam izšķir tiesa. Tātad bērna nodrošināšana ar uzturlīdzekļiem vismaz minimālā apmērā katru mēnesi visupirms ir vecāku pienākums neatkarīgi no dzīvesvietas. Tas ir absolūts un neapstrīdams – nekādi apstākļi nevar atbrīvot vecākus no pienākuma dot uzturu savam bērnam. Savukārt par izvairīšanos to darīt Latvijas Republikas Krimināllikumā ir noteikta kriminālatbildība. Krimināllikuma 170. pants nosaka, ka par izvairīšanos apgādāt un dot uzturu saviem [..] bērniem, ja tāds pienākums uzlikts ar tiesas spriedumu vai tiesneša lēmumu, soda ar īslaicīgu brīvības atņemšanu vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu.

Rakstisku iesniegumu ar lūgumu uzsākt izmeklēšanu par iespējamu ļaunprātīgu izvairīšanos no uzturlīdzekļu maksāšanas var iesniegt klātienē jebkurā policijas iecirknī; portālā www.latvija.lv sadaļā „Iesniegums iestādei”; elektroniski ar drošu elektronisko parakstu, sūtot uz elektroniskā pasta adresi kanc@vp.gov.lv; pa pastu uz kādu no policijas struktūrvienībām (informācija par policijas struktūrvienībām pieejama portālā www.vp.gov.lv sadaļā „Kontakti’’). Iesniegumā jānorāda detalizēta informācija par notikumu, kādā veidā aizskartas tiesības, citu informāciju, kas var būt noderīga iespējamā nozieguma vai pārkāpuma atklāšanai, kā arī savus personas datus un adresi un, ja iespējams, kontakttālruni.

Atšķirībā no daudzām citām Eiropas Savienības dalībvalstīm, kur nepastāv vienotas finansiālā atbalsta sniegšanas prakses nepilnajām ģimenēm, ja viens no vecākiem nenodrošina uzturlīdzekļus sava bērna uzturam, Latvijas valsts ir noteikusi papildu garantiju, proti, ar likumu ir izveidots Uzturlīdzekļu garantiju fonds un noteiktas tā funkcijas, tādējādi to padarot par sociālās drošības sistēmas sastāvdaļu. Jāatzīmē, ka tā ir likumdevēja izvēle izveidot šādu papildu garantiju un noteikt uzturlīdzekļu izmaksas no valsts budžeta nosacījumus.  Šādu atziņu ir paudusi arī Latvijas Republikas Satversmes tiesa.

Kad 2010. gadā Satversmes tiesā tika izskatīta lieta par valsts izmaksāto uzturlīdzekļu apmēra samazināšanu ekonomiskās krīzes apstākļu dēļ (Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2010-18-01 “Par Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma pārejas noteikumu 4. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 109. un 110. pantam”), Satversmes tiesa secināja, ka valsts pamatlikuma Satversmes 109. pantā noteiktās ikviena tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktos gadījumos nenosaka tiesības uz sociālo nodrošinājumu gadījumos, kad viens no vecākiem nepilda ar likumu noteikto bērna uzturēšanas pienākumu. Vienlaikus Satversmes 109. pants arī neliedz valstī izveidot šādu Uzturlīdzekļu garantiju fondu, kuram atvēlētie valsts pamatbudžeta līdzekļi tiktu piešķirti bērnu nodrošināšanai ar uzturlīdzekļiem. Tātad valsts varētu pat vispār neveidot šādu Uzturlīdzekļu garantiju fondu.

Turklāt likumdevējs, izvērtējot valsts ekonomiskās iespējas un citus apstākļus, veido sociālās drošības sistēmu, nosakot tās darbības vispārējos principus, līdzekļu izmaksāšanas, administrēšanas, pārvaldīšanas un izmaksāšanas noteikumus (piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra spriedums lietā Nr. 2010-21-01 15. punkts). Bez tam Uzturlīdzekļu garantiju fonda līdzekļi neveidojas no sociālajām iemaksām, bet gan no valsts pamatbudžeta līdzekļiem, līdz ar to likumdevējs bauda plašu rīcības brīvību, nosakot kārtību, kādā izmaksājami uzturlīdzekļi no fonda.

Šajā gadījumā ir noteikts, ka uzturlīdzekļi tiek izmaksāti no valsts budžeta (Uzturlīdzekļu garantiju fonda) ar nosacījumu, ka uzturlīdzekļu saņēmējs kopā ar bērnu pastāvīgi dzīvo Latvijas Republikā, proti, valstī, no kuras līdzekļiem uzturlīdzekļi tiek izmaksāti (Uzturlīdzekļu garantiju fonda likuma 1. panta pirmā un otrā daļa; 10. panta pirmās daļas 9. punkts).

Ņemot vērā augstāk minēto, nav tiesiska pamata vērsties tiesā pret Latvijas valsti. Kā cietusī persona Jūs varat vērsties policijā, lai rosinātu uzsākt kriminālvajāšanu pret bērna tēvu par izvairīšanos no pienākuma maksāt uzturlīdzekļus. Ja iespējams, sekot līdzi izmaiņām parādnieka mantiskajā stāvoklī (piemēram, mantojuma saņemšana, maksātnespējas pasludināšana u.tml.), lai pieteiktu savas kreditora tiesības uz mantas daļu. Uzturlīdzekļu parādam nav noilguma – to var piedzīt visa mūža garumā, tiklīdz tas ir iespējams.

Savukārt, ja dzīvojat kādā no Eiropas Savienības dalībvalstīm, lai noskaidrotu, vai attiecīgā valsts izmaksā uzturlīdzekļus sakarā ar to, ka otrs bērna vecāks nenodrošina uzturlīdzekļus bērna uzturam, jāvēršas konkrētās valsts kompetentajā iestādē. Vairāk informāciju par uzturlīdzekļu saņemšanu citā Eiropas Savienības dalībvalstī varat saņemt Eiropas Komisijas e-tiesiskuma portālā https://e-justice.europa.eu/ sadaļā “Tiesvedība/Uztura prasības”.