Šī novilcināšana nav rakstura vājums. Tā nav vienkārša neizlēmība. Starptautiskie pētījumi psihiatrijā un psiholoģijā rāda, ka ceļā uz palīdzības meklēšanu darbojas vairāki spēcīgi šķēršļi: stigma, pašstigma, bailes no sistēmas, zema izpratne par palīdzības iespējām, krīzes radīta domāšanas sašaurināšanās un bezcerības sajūta. Pasaules Veselības organizācijas “Pasaules psihiskās veselības aptaujas”[i] pētījumu dati rāda, ka cilvēki pēc pirmo psihisko traucējumu sākuma nereti ārstēšanu meklē ar būtisku kavēšanos. Starptautiskā 15 valstu analīzē vidējais kavējums cilvēkiem, kuri vispār nonāca līdz palīdzībai, svārstījās no viena līdz pat desmitiem gadiem. Īpaši ilga kavēšanās palīdzības meklēšanā bieži novērota tieši trauksmes gadījumos.
Stigma: bailes, ka citi ieraudzīs “vājumu”
Psihiatre Sandra Pūce stāsta, ka viens no visnoturīgākajiem iemesliem, kāpēc cilvēki novilcina palīdzības meklēšanu, ir stigma. Tā var būt ārēja - bailes, ko teiks darba devējs, ģimene, kolēģi vai paziņas. Taču bieži vien vēl smagāka ir pašstigma: brīdis, kad cilvēks sabiedrībā dzirdētos aizspriedumus pavērš pret sevi un sāk domāt, ka viņš ir “vājš”, “salūzis”, “nepietiekami stiprs” vai “nespējīgs tikt galā”. Jau 2014. gadā autori pētījumā[ii] par psihisko slimību stigmas ietekmi uz palīdzības meklēšanu un iesaisti psihiskās veselības aprūpē secināja, ka stigma ir daudzslāņaina - tā ietver publisko, pašstigmu un strukturālos šķēršļus - un var atturēt cilvēku gan no ārstēšanas sākšanas, gan no tās turpināšanas.
Tieši šī pašstigma bieži padara pirmo soli tik grūtu. Palīdzības lūgšana nozīmē atzīt: “Man šobrīd nav labi.” Cilvēkam, kurš gadiem mācījies būt stiprs, funkcionēt, nepievilt citus un “nečīkstēt”, šis teikums var šķist gandrīz nepanesams. Tāpēc viņš turpina iet uz darbu, atbildēt uz ziņām, rūpēties par citiem un ārēji izskatīties “normāli”, lai gan iekšēji jau sen dzīvo pastāvīgā spriedzē.
“Man pašam jātiek galā”: sabiedrībā dziļi iesakņojusies doma
Daudzi cilvēki psihoemocionālu palīdzības meklēšanu sāk apsvērt tikai tad, kad vairs nespēj pildīt ikdienas funkcijas - kad vairs nevar gulēt, strādāt, parūpēties par bērniem, iziet no mājas vai pašu spēkiem pārtraukt panikas lēkmes. Līdz tam viņi bieži domā, ka palīdzība pienākas tikai “ļoti smagos gadījumos”. Šī doma ir maldinoša, jo šī psihoemocionālā palīdzība vislabāk darbojas tieši tad, ja cilvēks to saņem laikus, nevis tikai brīdī, kad krīze jau kļuvusi akūta.
Krīzē domāšana kļūst šaurāka
Ir svarīgi saprast, ka krīzes brīdī cilvēks bieži nedomā tāpat kā mierīgā situācijā. Trauksme, depresija, miega trūkums, ilgstošs stress vai panika ietekmē spēju plānot, izvērtēt situāciju un pieņemt lēmumus. Pētījumi par stresu un smadzeņu darbību rāda, ka stress ietekmē smadzeņu prefrontālās garozas funkcijas - tās smadzeņu daļas, kas saistītas ar darba atmiņu, uzmanību, emociju regulēšanu, reakciju kavēšanu un citiem izpildfunkciju procesiem.
Tas nozīmē, ka cilvēkam krīzē var nebūt spēka “loģiski izdomāt”, kur zvanīt, kur pierakstīties, kas ir psihologs, kas ir psihiatrs un kurā gadījumā vajadzīga neatliekama palīdzība. No malas var šķist: “Kāpēc viņš vienkārši nepiezvana?” Bet no cilvēka iekšējās pieredzes tas var izskatīties pavisam citādi - kā juceklis, migla, spēku izsīkums un nespēja pieņemt pat vienu šķietami vienkāršu lēmumu.
Noliegums: “vēl jau nav tik slikti”
Ļoti bieži novilcināšana sākas ar krīzes apzinātu samazināšanu. Cilvēks saka sev: “Man vienkārši ir grūts periods”, “nākamnedēļ būs labāk”, “citiem ir sliktāk”, “es tikai esmu noguris”, “man tikai jāizguļas”. Dažreiz tā tiešām ir īslaicīga pārslodze. Taču, ja šāds stāvoklis ieilgst, ja cilvēks vairs neatgūstas, ja ikdienas funkcionēšana pasliktinās, ja domas kļūst arvien tumšākas, tad “vēl mazliet pagaidīšu” var kļūt par bīstamu stratēģiju.
Noliegums nav muļķība. Tas ir psiholoģisks aizsargmehānisms. Atzīt problēmu nozīmē sastapties ar nepatīkamu realitāti, un cilvēka prāts bieži cenšas no tās izvairīties. Tāpēc palīdzības ceļam jābūt tik vienkāršam, lai cilvēks to spētu izmantot arī tad, kad viņam nav spēka gari spriest vai dziļi domāt.
Zema psihiskās veselības pratība
Daudzi cilvēki vienkārši nezina, kāda palīdzība viņiem vajadzīga. Viņi nezina, ar ko atšķiras psihologs, klīniskais un veselības psihologs, psihoterapeits, psihoterapijas speciālists, vai psihiatrs. Viņi nezina, kad pietiek ar sarunu, kad vajadzīga psiholoģiska konsultācija, kad jāvēršas pie ārsta un kad jāmeklē neatliekamā medicīniskā palīdzība. Šī neziņa pati par sevi kļūst par šķērsli.
Pētījumi par psihiskās veselības pratību rāda, ka zemāka izpratne par psihiskās veselības problēmām ir saistīta ar palīdzības meklēšanas kavēšanos. Savukārt labāka pratība var veicināt profesionālas palīdzības meklēšanu, tostarp mazinot stigmu un stiprinot cilvēka priekšstatu, ka atbalsts ir pieejams.[iii]
Terapeitiskais pesimisms: “man tāpat nekas nepalīdzēs”
Depresijā un smagā psiholoģiskā krīzē cilvēks nereti nezaudē tikai prieku vai enerģiju - viņš var zaudēt arī ticību iespējai, ka situācija jebkad mainīsies. Psiholoģijā Ārona T. Beka kognitīvā teorija[iv] depresiju skaidro ar to, ka cilvēka domāšanā aktivizējas noturīgi negatīvi priekšstati jeb shēmas. Tās ietekmē to, kā cilvēks uztver sevi, apkārtējos notikumus un nākotni. Šo modeli bieži sauc par Beka kognitīvo triādi: negatīvs skatījums uz sevi, pasauli/pieredzi un nākotni.
Vienkāršoti tas izskatās šādi: “Es neesmu pietiekami labs / esmu bezvērtīgs” ( negatīvs skatījums uz sevi); “Pasaule ir nedroša, cilvēkiem nevar uzticēties, nekas nepalīdz” (negatīvs skatījums uz pasauli vai dzīves pieredzi); “Nekas nemainīsies, labāk nekļūs” (negatīvs skatījums uz nākotni). Tieši trešā triādes daļa - negatīvs nākotnes redzējums - ir cieši saistīta ar bezcerību. Un tieši bezcerības līmenis ilgtermiņā var tikt saistīts ar pašnāvības risku psihiatriskiem pacientiem.[v]
Ja cilvēks domā: “Es esmu bezcerīgs”, “pasaule ir nedroša” un “nākotnē nekas labs nav gaidāms”, tad palīdzības meklēšana var šķist bezjēdzīga. Šādā stāvoklī cilvēks var nevis aktīvi meklēt atbalstu, bet noslēgties, izolēties un vēl vairāk iegrimt savās domās. Tāpēc līdzcilvēku loma ir ļoti svarīga: dažreiz pirmais solis nav cilvēka paša zvans, bet kāda cita jautājums - “Vai tu gribi, lai es esmu tev blakus, kamēr tu piezvani?”
Praktiskie šķēršļi: laiks, nauda, pieejamība
Jārunā arī par pavisam praktiskiem iemesliem. Palīdzības meklēšanu kavē rindas, izmaksas, ģeogrāfiskā pieejamība, bailes nokavēt darbu, bērnu pieskatīšanas jautājumi, digitālās prasmes un uzticamas informācijas trūkums. Dažreiz cilvēks jau ir nolēmis meklēt palīdzību, bet apstājas brīdī, kad jāsaprot, kur pierakstīties, kas ir valsts apmaksāts, kas ir maksas pakalpojums un cik ilgi jāgaida.
Tāpēc krīzes atbalsta tālruņiem ir ļoti liela nozīme. Cilvēkam krīzē ir vajadzīga nevis sarežģīta karte ar desmit iespējām, bet skaidrs pirmais solis – piezvanīt.
Kā salauzt klusuma ķēdi?
“Lai cilvēki negaidītu līdz brīdim, kad vairs nav spēka, palīdzībai jābūt redzamai, saprotamai un sasniedzamai tieši tad, kad cilvēks vēl šaubās, vai viņa grūtības ir “pietiekami nopietnas”. Tieši tāpēc kampaņa “Palīdzība ir tepat” atgādina: krīzē nav jāpaliek vienam, un pirmais solis var būt pavisam vienkāršs – saruna, “saka Sandra Pūce. Ne vienmēr uzreiz jāzina, vai vajadzīgs psihologs, psihiatrs, psihoterapeits vai cita veida atbalsts. Var vienkārši piezvanīt uz tālruni 116123 un pateikt: “Man šobrīd ir grūti.”
Krīzes tālruņi šādā brīdī ir īpaši nozīmīgi, jo tie dod iespēju saņemt atbalstu uzreiz- bez pieraksta, bez gaidīšanas rindā un bez nepieciešamības pašam izdomāt visu palīdzības ceļu. Ja cilvēks jūtas emocionāli izsmelts, piedzīvo paniku, dziļu trauksmi, bezcerību, domas par paškaitējumu vai vienkārši vairs netiek galā, zvans krīzes tālrunim kļūst par pirmo drošo punktu. Tā nav “pēdējā iespēja” tikai galējās situācijās, tas ir atbalsts brīdī, kad cilvēkam vajag, lai kāds viņu uzklausa, palīdz sakārtot domas un saprast nākamo soli.
Kampaņa “Palīdzība ir tepat” aicina salauzt klusuma ķēdi - nekaunēties no palīdzības un neatlikt zvanu uz “vēlāk”. Jo reizēm tieši viens zvans var pārtraukt bīstamo nogaidīšanu. Ja pašam pietrūkst spēka piezvanīt, to var palīdzēt izdarīt līdzcilvēks: apsēsties blakus, atrast numuru, būt klāt sarunas laikā vai vienkārši pateikt: “Es palikšu ar tevi, kamēr tu piezvani.” Psihiskās veselības krīzē palīdzība nav tālu - tā var sākties ar sarunu pa tālruni. Un tālruņa numurs ir 116123.
Publicitātes attēls
Atsauces un izmantotie avoti
[i] (PDF) Delay and failure in treatment seeking after first onset of mental disorders in the World Health Organization's World Mental Health Survey Initiative
[ii] Corrigan, P. W., Druss, B. G., Perlick, D. A. The Impact of Mental Illness Stigma on Seeking and Participating in Mental Health Care. Psychological Science in the Public Interest, 2014. pieejams https://pubmed.ncbi.nlm.nih.gov/26171956/.
[iii] Aguirre Velasco, A., Santaella-Tenorio, J., et al. What are the barriers, facilitators and interventions targeting help-seeking behaviours for common mental health problems in adolescents? A systematic review. BMC Psychiatry, 2020. Pieejams: https://discovery.ucl.ac.uk/id/eprint/10102163/.
[iv] Beka kognitīvā triāde ir kognitīvās psiholoģijas un psihoterapijas modelis, ko plaši izmanto psihiatrijā depresijas izpratnē un ārstēšanā. Exploring depression: 3.3 Cognitive models | OpenLearn - Open University
[v] Hopelessness and eventual suicide: a 10-year prospective study of patients hospitalized with suicidal ideation - PubMed
