2025. gada rudenī virzību Saeimā uzsāka likumprojekts par atteikšanos no dējējvistu turēšanas sprostos ar aptuveni 5 gadu pārejas periodu sprostu iekārtu nomaiņai. Aizliegt vistu sprostus Saeimu aicināja vairāk nekā 30 000 iedzīvotāju, parakstot attiecīgu petīciju, 12 vadošās dabas un dzīvnieku aizsardzības organizācijas, kā arī nozīmīga daļa nozares uzņēmumu. Jautājumu sāka skatīt Tautsaimniecības komisijā. Tomēr pusgadu vēlāk – 2026. gada martā – situācija strauji mainījās: divi deputāti atsauca savus parakstus no likumprojekta, un tā virzība atcēlās. Tas raisa pārdomas par to, cik noturīga ir politiskā griba aizstāvēt sabiedrības paustās vērtības un attiecīgi nostiprināt tās likumos.
Notikumu pavērsiens sakrita ar plašu mediju uzmanību, kas pievērsta apstākļiem “Alūksnes putnu fermā” (APF). Martā dzīvnieku aizsardzības biedrība “Dzīvnieku brīvība” nodeva Latvijas Televīzijas (LTV) žurnālistiem tās rīcībā nonākušos videomateriālus no APF sprostu novietnes. LTV žurnālisti pārbaudīja materiālu autentiskumu un vērsās pie APF, aicinot komentēt tajos redzamos pārkāpumus. Uzņēmums, saņemot signālu par briestošo reputācijas krīzi, proaktīvi izziņoja par it kā notikušiem un novērstiem 4 ielaušanās gadījumiem, norādot uz biodrošības riskiem un “Dzīvnieku brīvības” atbildību pret uzņēmumu it kā izvērstā kampaņā. Pēc šīs komunikācijas arī sekoja politiskā reakcija. Rezultātā likumprojekta liktenis tika izšķirts nevis Saeimas debatēs, bet lielā mērā ārpus tām – mediju un krīzes komunikācijas laukā. Nepilnu nedēļu vēlāk plaša sabiedrība LTV1 raidījumos “Aizliegtais paņēmiens” un “Panorāma” ieraudzīja šokējošos videokadrus, kas atklāj sistēmiskus, smagus dzīvnieku labturības un biodrošības pārkāpumus APF fermas darbībā.
Šie divi naratīvi – par dzīvnieku labturības problēmām un par iespējamu apdraudējumu nozarei – īsā laikā nonāca publiskās diskusijas centrā. Sabiedrība redzēja divas būtiski atšķirīgas realitātes. No vienas puses – nacionālās televīzijas žurnālistu komanda ir rūpīgi pārbaudījusi un publiskojusi šos kadrus, kuros dokumentēti neatbilstoši turēšanas apstākļi, trūdoši līķi sprostos, parazītu invāzijas un novājināti dzīvnieki, kas atstāti bez barības, ūdens un aprūpes. No otras puses – uzņēmuma pretrunīgā pozīcija, izplatot krīzes komunikāciju medijos. Uzņēmums vienlaikus gan apšaubīja, ka materiāli uzņemti viņu fermā, gan akcentēja it kā notikušus ielaušanās mēģinājumus fermā, saistot tos ar “kampaņu pret uzņēmumu” un riskiem visai nozarei. Šādā situācijā sabiedrībai ir grūti orientēties, jo trūkst neatkarīga un uzticama izvērtējuma.
Tieši šeit iezīmējas būtiska politiskās reakcijas problēma. Deputātu parakstu atsaukšana notika spontāni un bez plašas publiskas diskusijas, reaģējot uz vienu konkrētu, ļoti dinamisku situāciju. Tas rada iespaidu, ka viens, īss komunikācijas vilnis par problēmām kādā atsevišķā uzņēmumā var būtiski ietekmēt likumdošanas procesu, pat ja runa ir par ilgtermiņa jautājumiem, kas skar plašas sabiedrības intereses. Dzīvnieku labturības politika nedrīkst būt tik trausla, ka to var apturēt viena nedēļa ziņu ciklā.
Šī situācija arī izgaismo plaisu starp sabiedrības mandātu un politisko rīcību. Desmitiem tūkstošu cilvēku ir skaidri pauduši atbalstu sprostu aizliegumam, ilgstoši notiek pilsoniskās sabiedrības atbalsta akcijas, diskusijas ar iesaistītajām pusēm. Tomēr likumprojekta virzība stagnē, un visbeidzot pēkšņi tiek atcelta. Tas nenozīmē, ka politiskajiem lēmumiem vienmēr jāseko sabiedriskajam spiedienam, taču ilgstoši ignorēt tik plašu sabiedrības pozīciju arī nav ilgtspējīgi.
Svarīgi ir arī skaidri nodalīt divus atšķirīgus jautājumus. Viens ir konkrētais gadījums vienā fermā un iespējamie pārkāpumi tajā. Otrs – sistēmisks jautājums par to, vai sprostu izmantošana kā tāda ir legāli pieļaujama mūsdienu Latvijā. Likumprojekts nav par vienu uzņēmumu. Tas ir par to, kādus minimālos labturības standartus mēs kā sabiedrība uzskatām par pieņemamiem attiecībā uz dzīvniekiem, no kuriem iegūstam pārtiku.
Eiropas un vietējā tirgus konteksts liecina, ka pāreja prom no sprostiem jau notiek, jo vairums pārtikas tirdzniecības un ražošanas uzņēmumu gan Latvijā, gan Eiropā ir apņēmušies un šobrīd atsakās no sprostos dēto olu tirdzniecības un izmantošanas. Likumsakarīgi arī divi lielākie olu ražotāji – Balticovo un APF –, kas kopā veido 95% nozares Latvijā, ir publiski apņēmušies pilnībā atteikties no sprostiem līdz 2028.–2029. gadam. Uzņēmumi apzinās – jo ātrāk tie transformēs ražošanu prom no sprostiem, jo vairāk konkurences un eksportspējas priekšrocību tiem būs – īpaši tagad, kad visā Eiropā un Latvijā ir izteikts ārpus sprostiem dēto olu deficīts. Tas nozīmē, ka jautājums nav par to, vai šī pāreja notiks, bet gan par to, vai valsts šo procesu mērķtiecīgi vadīs un atbalstīs vai tomēr atstās pašplūsmā un noraudzīsies no malas.
Pašreizējā situācija vienlaikus izgaismo arī uzticības krīzi un sabiedrības zemo uzticību gan politiskajam procesam, gan nozarei un to uzraugošajām iestādēm. Medijos notiek informācijas karš, saduroties pretstatiem – uzskatāmiem vizuāliem pierādījumiem un to noliegumam. Ja nav caurskatāmu, neatkarīgu pārbaudes mehānismu, tad katrs šāds gadījums pārvēršas konfliktā, nevis risinājumā.
Tāpēc risinājuma virziens, visticamāk, ir komplekss. Ir nepieciešama neatkarīga izmeklēšana par konkrētās fermas apstākļiem, caurspīdīgāka un konsekventāka kontroles sistēma visā nozarē. Un vienlaikus ir nepieciešams arī likumdošanas process, kas balstīts datos, nevis atsevišķu uzņēmumu krīzes komunikācijā. Politiskajā līmenī būtu svarīgi atgriezties pie likumprojekta izvērtēšanas pēc būtības, nevis konkrētā brīža informācijas spiediena. Atbildīgam politiskajam procesam būtu jābalstās uz drošticamiem, pārbaudāmiem faktiem, kā, piemēram, sociālo aptauju rezultātos, zinātnieku, dzīvnieku labturības ekspertu atziņās, ekonomiskā analīzē par tirgus tendencēm, nozares struktūru, aizlieguma potenciālo ietekmi uz uzņēmumiem, pārtikas cenām, iespējamiem atbalsta mehānismiem pārejai un tamlīdzīgi.
Galu galā jautājums nav tikai par dzīvnieku labturību. Tas ir arī par to, kā Latvijā tiek pieņemti lēmumi – vai tie balstās principos, datos un ilgtermiņa redzējumā, vai arī noteicošais ir tas, kurš konkrētajā brīdī spēj radīt lielāku publisko spiedienu.
Biedrība “Dzīvnieku brīvība” ir nevalstiska sabiedriskā labuma organizācija, kuras mērķis ir dzīvnieku, vides un indivīda tiesību aizsardzība. Biedrība kopš 2012. gada strādā, lai sekmētu tiesiskuma ievērošanu un tiesiskā regulējuma uzlabošanu dzīvnieku, vides un indivīda tiesību aizsardzības jomās. Vairāk informācijas: www.dzivniekubriviba.lv.
|
