Pēc CSP datiem no 2021. līdz 2024. gadam izglītības finansējums palielinājies par 555 miljoniem eiro, sasniedzot 2469 miljonu eiro budžetu. Pašvaldību izdevumi vispārējās izglītības īstenošanai šajā periodā pieauguši par 212 miljoniem eiro. Valsts mērķdotācija pedagogu darba samaksai – no 2021. līdz 2024. gadam palielinājusies par 161 miljonu eiro. Dati norāda, ka finansējums izglītībai pēdējos gados ir tikai audzis. Turpretī Valsts izglītības informācijas sistēmas dati rāda pretrunu starp sistēmas izmēru un tās izmaksu loģiku. Pedagogu skaits pēdējos trīs mācību gados pakāpeniski pieaug: 2022./2023. mācību gadā tie bija 28 277 pedagogi, 2023./2024. gadā – 28 538, bet 2024./2025. gadā – jau 28 578. Vienlaikus skolēnu skaits vispārējā izglītībā katru gadu samazinās: no 202 379 skolēniem 2022./2023. mācību gadā līdz 201 742 nākamajā gadā un 201 387 – 2024./2025. mācību gadā. Uz 2025. gada 1. septembri vispārējā izglītībā bija 201 213 skolēni. Kopumā pēc Eurostat datiem Latvijā izglītības sistēmā 2023.gadā tika ieguldīti 6,1% no IKP, kas ir viens no augstākajiem rādītājiem Eiropas Savienībā, tātad turpinām ieguldīt dārgā un neefektīvā sistēmā. Ja skolēnu ir mazāk, bet izdevumi uz vienu skolēnu aug, sabiedrībai ir tiesības sagaidīt augstāku kvalitāti un labākus rezultātus. Revīzija rāda – tas nenotiek.
Valsts kontroles ieteikumi ir virzīti uz lielāku uzraudzību, datu ieguvi un atbalsta mehānismu stiprināšanu, taču paliek jautājums – vai tas nodrošinās tieši kvalitatīvāku izglītību? Sabiedrība ierasti analizē centralizēto eksāmenu rezultātus. Taču eksāmens ir gala rezultāts – brīdī, kad tas tiek saņemts, mainīt vairs neko nevar. Un tas faktiski ir vienīgais “oficiālais” skolas snieguma mērījums. Arī jautājums par atbalsta personāla palielināšanu nav viennozīmīgs. Logopēds vai psihologs ir svarīgs bērniem ar īpašām mācīšanās vajadzībām, taču tas nevar aizstāt kvalitatīvu mācību procesu klasē ar kvalificētu pedagogu. Ja vienlaikus turpinām palielināt finansējumu sistēmā, kur skolēnu skaits samazinās un pedagogu skaits palielinās, bet rezultāti būtiski neuzlabojas, rodas sajūta, ka problēmas tiek risinātas ar papildu naudu un administratīvām korekcijām, nevis ar fundamentālām pārmaiņām mācību kvalitātē un skolotāja profesijas stiprināšanā.
Problēmas jau rodas saknē, apskatot detalizētāk mācību procesu. 2018. gadā pieņemtais jaunais izglītības standarts (t. s. “Skola2030”) tika ieviests ar ambiciozu mērķi mainīt mācību saturu un pieeju. Taču šodien jāatzīst, ka reforma lielā mērā notikusi bez “reformas ieviešanas”. Ja mācību grāmatu trūkums bija publiski zināma problēma, tad fakts, ka atsevišķās skolās nav noticis būtisks mācību stundu apjoms, publiski izskan pirmo reizi.
Šo problēmu nebija izdevies konstatēt arī divos Izglītības un zinātnes ministrijas īstenotajos izglītības kvalitātes monitoringa projektos, kas kopš 2018. gada darbojas ar mērķi uzraudzīt kvalitāti un līdz 2029. gadam izmaksās sabiedrībai vidēji ap 2 miljoniem eiro gadā. Tātad sistēma investē monitoringa mehānismos, bet fundamentālu problēmu – mācību stundu skaita iztrūkumu nespēj savlaicīgi identificēt. Pamatizglītības standarts ļauj skolām samazināt stundu skaitu līdz 17%, bet valsts ģimnāzijām pat līdz 25%. Šeit rodas jautājums – kā skolēns var pilnvērtīgi apgūt visu mācību saturu, lai būtu pārliecināts par pamata zināšanām, nemaz nefokusējoties uz eksāmena rezultātiem un talantu attīstību, kas ir uzstādīta kā prioritāte?
Revīzijā konstatēti gadījumi, kad nenotikušo stundu apjoms trīs gadu periodā matemātikā sasniedz pat 45,9%, latviešu valodā līdz 27%, angļu valodā līdz 24%. Iemesli ir dažādi – pedagogu prombūtne, svētku dienas, eksāmenu organizēšana. Turklāt informācija par plānoto un faktiski notikušo stundu skaitu nav publiski pieejama. Vecāki, izvēloties skolu, to nezina. Rezultātā veidojas situācija, kurā pakalpojums tiek finansēts pilnā apmērā, bet sniegts nepilnīgi.
Latvija šogad skolotāju algās maksā divas reizes vairāk nekā pirms desmit gadiem, un pēdējos gados pedagogu algu pieaugums bijis straujāks nekā kopējā ekonomikas izaugsme. Viena no revīzijas netieši izgaismotajām problēmām ir skolu tīkla neefektivitāte. Mazajās pamatskolās nepieciešams tik daudz pedagogu, ka objektīvi nav iespējams nodrošināt nepieciešamo kapacitāti.
Revīzija skaidri parāda arī uzraudzības problēmas. Akreditācijas process ne vienmēr nodrošina pārliecību par reālo kvalitāti. Ir gadījumi, kad skolas ar būtiskiem trūkumiem saņem akreditāciju uz sešiem gadiem. Pašvaldībām ir pienākums nodrošināt kvalitatīvu izglītības pakalpojumu savā teritorijā. Ja skola nespēj nodrošināt nepieciešamo mācību procesu un pedagogu skaitu, jautājums nav par komfortu vai tradīcijām, bet par bērnu nākotni.
Ja gribam runāt par kvalitāti, jāsāk ar caurskatāmību. Publiski pieejamai jābūt informācijai par paredzēto, faktiski notikušo un aizvietoto stundu skaitu. Tā ir valsts attīstības problēma brīdī, ja bērnam nav nodrošinātas stundas, atbalsts ir formāls, uzraudzība ir fragmentāra. Skolu direktori, pašvaldības un IZM ir veiksmīgi sevi izolējuši no atbildības par nesniegtajiem pakalpojumiem. Iesaistīto ir daudz, atbildīgs vienmēr ir kāds cits, un sistēma māk atrast attaisnojumus jebkuriem sliktajiem rezultātiem. Akreditācijas, monitoringa un kontroles procesi ir tik birokrātiski un neefektīvi, un nespēj panākt, lai pašvaldības vismaz sakārtotu skolas, kurās nenotiek stundas. Revīzijas ziņojums nav par to, ka sistēmā nav naudas. Tas ir par to, ka bez strukturālām pārmaiņām papildu “Programma skolā” miljoni vien neatrisinās kvalitātes problēmu.
Izpratne par kvalitatīvu mācību procesu atšķiras skolēniem, skolotājiem, vecākiem, direktoriem, pašvaldībām un valdībai, tomēr reformu īstenošana sākas ministrijā. Šādi dati un procesu analīze kā Valsts kontroles ziņojums norāda uz nepilnvērtīgu sistēmu. Izglītības kvalitāte gadu no gada ir retorikas objekts, taču reālu uzlabojumu sistēmā – vismaz bērniem – īstenībā nav. Skolēni ir galvenie, kas veidos Latvijas nākotni, viņiem ir jāvelta pūles un ciešu uzmanību katrā mācību dienā, nevis finiša taisnē priecājoties vai nosodot sniegumu. Eksāmeni (izrādās) nav tikai jautājums par skolēna motivāciju un spēju apgūt zināšanas. Šoreiz sliktās atzīmes atbildība pārlikta arī uz lielu daļu skolām un pašvaldībām.
