Apstrīdētā norma noteic, ka apstrīdēt testamentu var tikai tie, kas iecelti par mantiniekiem kādā citā pēdējās gribas rīkojumā vai kas testatora miršanas brīdī bijuši viņa tuvākie likumiskie mantinieki. Tos rīkojumus, kurus minētās personas nav apstrīdējušas, vai kuriem viņas piekritušas, vai kurus viņas apstrīdēt nokavējušas, vai arī uz kuriem viņas citādi zaudējušas tiesību, attālākie radinieki vairs nevar apstrīdēt.
Pieteikuma iesniedzēja cēla prasību tiesā par sava mirušā brālēna privāta testamenta, ar kuru uz visu mantojumu par mantinieku iecelta cita persona, atzīšanu par spēkā neesošu. Tiesa, pamatojoties uz apstrīdēto normu, izbeidza tiesvedību civillietā, jo prasību cēlusi persona, kurai nav prasības tiesību. Proti, prasības celšanas laikā mantojuma atstājēja tuvākais likumiskais mantinieks bijis viņa dēls, tādēļ pieteikuma iesniedzējai kā ceturtās šķiras likumiskajai mantiniecei nebija tiesību apstrīdēt testamentu.
Pieteikuma iesniedzējas ieskatā apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, jo liedz attālākiem radiniekiem apstrīdēt testamentu arī tad, ja mantojuma atstājēja tuvākais likumiskais mantinieks nemaz nav izteicis gribu mantot. Tādējādi personai netiek nodrošinātas tiesības uz pieeju tiesai.
Satversmes tiesa lietu izskata rakstveida procesā. Nolēmums jāpieņem ne vēlāk kā 30 dienu laikā pēc Satversmes tiesas sēdes.
Saistītā lieta: 2024-29-01.
