Saskaņā ar apstrīdēto normu sūdzību par lēmumu administratīvā pārkāpuma lietā var iesniegt persona, kurai piemērots sods, un cietušais, bet daļā par rīcību ar mantu – arī aizskartais mantas īpašnieks. Savukārt Administratīvās atbildības likuma 11. panta pirmā daļa paredz, ka gadījumā, ja pret personu uzsāktais administratīvais pārkāpums uzskatāms par maznozīmīgu, to var izbeigt jebkurā procesa stadijā, nepiemērojot sodu. Ja to atzīst par lietderīgu, personai var izteikt aizrādījumu. Aizrādījums nerada tiesiskas sekas.
Lieta tika ierosināta pēc privātpersonas konstitucionālās sūdzības. Administratīvā pārkāpuma process, kas bija uzsākts pret pieteikuma iesniedzēju, ar iestādes lēmumu tika izbeigts, pamatojoties uz Administratīvās atbildības likuma 11. panta pirmo daļu, jo pārkāpums tika atzīts par maznozīmīgu. Pieteikuma iesniedzējs iesniedza sūdzību par šo lēmumu, taču vispārējā tiesa, pamatojoties uz apstrīdēto normu, atteicās to pieņemt. Pieteikuma iesniedzējs uzskatīja, ka lēmums par administratīvā pārkāpuma procesa izbeigšanu pārkāpuma maznozīmīguma dēļ nozīmē, ka iestāde bez pierādījumiem ir konstatējusi, ka persona ir izdarījusi administratīvo pārkāpumu. Pieteikuma iesniedzēja ieskatā šāds lēmums skar viņa tiesības un likumiskās intereses, tomēr apstrīdētā norma liedz iespēju to pārsūdzēt tiesā. Tādējādi esot aizskartas pieteikuma iesniedzējam Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības uz taisnīgu tiesu.
Satversmes tiesa norādīja, ka saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma 11. panta pirmo daļu persona var tikt atbrīvota no administratīvās atbildības, ja izdarītais administratīvais pārkāpums konkrētajos apstākļos nav radījis tādu apdraudējumu tiesiski aizsargātajām interesēm, lai būtu pamats soda piemērošanai. Šāds pārkāpums tiek kvalificēts kā maznozīmīgs. Proti, lai gan pārkāpums ir izdarīts un formāli pastāv pamats piemērot administratīvo atbildību, šis pārkāpums pēc sava rakstura un kaitīguma pakāpes ir neliels, jo tā ietekme uz citu personu vai sabiedrības interesēm ir minimāla. Minētajā tiesību normā paredzētā aizrādījuma mērķis ir preventīvs – tas kalpo kā audzinošs līdzeklis, lai personai izskaidrotu tās rīcības kaitīgumu un iespējamo apdraudējumu tiesiski aizsargātajām interesēm. Aizrādījums nerada tiesiskas sekas un nav uzskatāms par sodu. Tā kā ar lēmumu par administratīvā pārkāpuma procesa izbeigšanu netiek piemērots sods, tas nerada arī sekas, kas izrietētu no administratīvās sodāmības.
Satversmes tiesa arī izvērtēja, vai apstrīdētās normas dēļ pieteikuma iesniedzējam netiek radītas citas nelabvēlīgas sekas. Tā atzina, ka pieteikuma iesniedzējs paudis hipotētisku iespējamību, ka pret viņu varētu tikt uzsākts kriminālprocess un celta civiltiesiska prasība, kuros iestādes lēmums, ar kuru tika izbeigts pieteikuma iesniedzēja administratīvā pārkāpuma process pārkāpuma maznozīmīguma dēļ, varētu būt izšķirošs pierādījums pret pieteikuma iesniedzēju. Satversmes tiesa, izvērtējot šos argumentus, secināja, ka šajos aspektos nav konstatējams pieteikuma iesniedzēja tiesību aizskārums. Satversmes tiesa arī nekonstatēja, ka pieteikuma iesniedzējam būtu radies tāds reputācijas aizskāruma risks, lai varētu uzskatīt, ka ir aizskartas viņa tiesības Satversmes 92. panta pirmā teikuma izpratnē. Visbeidzot, Satversmes tiesa atzina, ka pieteikuma iesniedzējam bija iespēja vērsties administratīvajā tiesā ar prasījumu konstatēt iepriekš minētās iestādes rīcības prettiesiskumu procesā par administratīvā pārkāpuma atzīšanu par maznozīmīgu un piešķirt viņam kaitējuma atlīdzinājumu. Tātad arī šajā aspektā nav konstatējams pieteikuma iesniedzēja tiesību aizskārums.
Satversmes tiesa nolēma izbeigt tiesvedību lietā “Par Administratīvās atbildības likuma 183. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam”.
Saistītā lieta: 2025-08-01.
