Savā 2019. gada 8. janvāra sūdzībā Tiesai iesniedzējs apgalvoja, ka vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs ar saviem izteikumiem televīzijas raidījuma laikā ir pārkāpis viņa tiesības uz nevainīguma prezumpciju. Proti, iesniedzējs kā apsūdzētais kriminālprocesā, kurā galīgais nolēmums vēl nav pasludināts, uzskatīja, ka ministrs savos publiskajos izteikumos jau paudis nostāju par iesniedzēja vainu.
Vispirms Tiesa noraidīja valdības izvirzīto argumentu, ka iesniedzēja sūdzība bija ārpus Konvencijas 6. panta 2. punkta materiāltiesiskā tvēruma. Tiesa atzīmēja, ka iesniedzēja sūdzība attiecas uz ministra izteikumiem, kas bija izdarīti saistībā ar procesu par iesniedzēja atstādināšanu no Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāja amata, un valsts iestāžu, jo īpaši ministra, atsaukšanās uz pret iesniedzēju ierosināto kriminālprocesu saistībā ar iesniedzēja iespējamo atstādināšanu no amata radīja “saikni” starp krimināllietu un atstādināšanas procesu. Šī iemesla dēļ Tiesa secināja, ka iesniedzēja sūdzība ietilpst Konvencijas 6. panta 2. punkta materiāltiesiskajā tvērumā.
Pēc tam Tiesa pievērsās valdības izvirzītajam argumentam, ka iesniedzēja sūdzība būtu noraidāma, jo viņš nebija izsmēlis nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus. Pirmkārt, Tiesa vērtēja valdības argumentu, ka iesniedzējs nebija izmantojis Kriminālprocesa likuma 19. panta ceturtajā daļā ietverto tiesību aizsardzības līdzekli un vērsies pie procesa virzītāja ar motivētu iesniegumu, lūdzot izvērtēt, vai konkrētajā situācijā ir noticis nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpums saistībā ar tādas amatpersonas izteikumiem, kas nav iesaistīta kriminālprocesā, kā arī lūdzot sniegt publisku paziņojumu par šī principa pārkāpumu, ja tāds noticis. Savā vērtējumā Tiesa plaši atsaucās uz saviem iepriekšējajiem secinājumiem lēmumā lietā Rimšēvičs pret Latviju, kurā Tiesa jau atzina, ka sūdzība, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 19. panta ceturto daļu, kopā ar kompensācijas prasību civiltiesiskā kārtībā ir uzskatāma par efektīvu nacionālo tiesību aizsardzības līdzekli attiecībā uz personu sūdzībām par Konvencijas 6. panta 2. punkta iespējamo pārkāpumu.
Pievēršoties konkrētās lietas apstākļiem, Tiesa atzīmēja, ka Kriminālprocesa likuma 19. panta ceturtā daļa stājās spēkā 2018. gada 25. oktobrī un bija spēkā jau vairāk nekā divus mēnešus, kad iesniedzējs vērsās ar iesniegumu Tiesā 2019. gada 8. janvārī. Tajā laikā kriminālprocess pret iesniedzēju norisinājās pirmās instances tiesā. Tāpēc Tiesa atzina, ka iesniedzējam bija iespēja iesniegt sūdzību, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 19. panta ceturto daļu, nacionālajai tiesai. Turklāt, tā kā šim tiesību aizsardzības līdzeklim nav noteikta termiņa, līdz kuram tas ir jāizmanto, Tiesa secināja, ka iesniedzējam joprojām ir iespēja to izmantot, ņemot vērā, ka kriminālprocess pret viņu joprojām nav beidzies. Tāpat Tiesa atzīmēja, ka, ja pēc šī mehānisma izsmelšanas, tiktu atzīts iesniedzēja tiesību pārkāpums, tad, balstoties uz attiecīgo lēmumu, iesniedzējs varētu vērsties tiesā ar kompensācijas prasību civiltiesiskā kārtībā.
Tad Tiesa pievērsās civilprocesam saistībā ar iesniedzēja goda un cieņas iespējamo aizskārumu. Proti, Tiesa atzīmēja, ka iesniedzējs cēlis civilprasību, atsaucoties uz Civillikuma 2352.1 pantu, pieprasot atsaukt ziņas, kas aizskar viņa godu un cieņu, un nacionālās tiesas iesniedzēja prasību ir skatījušas tieši no šī aspekta. Lai gan iesniedzējs atsaucās arī uz nevainīguma prezumpcijas principu, tas nebija viņa prasības pamats, un iesniedzējs nav cēlis atsevišķu prasību šajā saistībā. Tiesa atgādināja, ka, ja valsts līmenī pastāv tiesību aizsardzības līdzeklis, kas ļauj nacionālajām tiesām izskatīt pēc būtības personas sūdzību par iespējamo Konvencijas pārkāpumu, personai šis tiesību aizsardzības līdzeklis ir jāizsmeļ. Nepietiek ar to, ka sūdzības iesniedzējs varētu būt nesekmīgi izmantojis citu tiesību aizsardzības līdzekli, kas varētu atcelt apstrīdēto pasākumu citu iemeslu dēļ, kas nav saistīti ar personas sūdzību par iespējamo Konvencijā garantēto tiesību pārkāpumu. Lai varētu atzīt, ka persona ir izsmēlusi nacionālos tiesību aizsardzības līdzekļus, personai nacionālajā līmenī ir jāizvirza tieši sūdzība par iespējamo Konvencijā garantēto tiesību pārkāpumu. Tiesa uzsvēra, kas tas būtu pretrunā subsidiaritātes principam, ja persona nacionālajā līmenī varētu atsaukties uz kādu citu pamatu, bet pēc tam iesniegt sūdzību Tiesā, pamatojoties uz Konvencijā garantētajām tiesībām.
Ņemot vērā, ka iesniedzējs šos tiesību aizsardzības līdzekļus nebija izsmēlis, un, atsaucoties uz subsidiaritātes principu, Tiesa vienbalsīgi secināja, ka iesniedzēja sūdzība ir noraidāma.
Pilns 2025. gada 6. maija Tiesas lēmuma teksts angļu valodā ir pieejams Tiesas nolēmumu datubāzē. Lai atrastu lēmumu, Tiesas nolēmumu datubāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (3613/19) un lēmuma pieņemšanas datums (06/05/2025).
Fakti lietā Lembergs pret Latviju
Iesniedzējs ir politiskās partijas “Latvijai un Ventspilij” valdes priekšsēdētājs un bijušais Ventspils pilsētas domes priekšsēdētājs. 2007. gada 14. martā iesniedzējam celta apsūdzība par vairāku noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu.
2012. gada 16. oktobrī Latvijas Neatkarīgās televīzijas raidījuma “900 sekundes” laikā notika diskusija starp iesniedzēju un tā brīža vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru. Diskusija pievērsās ministra iesāktajam procesam par iesniedzēja atstādināšanu no Ventspils pilsētas domes priekšsēdētāja amata. Diskusijas laikā ministrs vairākkārt izteicās par iesniedzēju, tostarp sakot: “Jums ir jāsaņem [..] taisnīgs sods, zaglim, tāpat kā filmā, ir jāsēž cietumā” un “un tieši, pateicoties tai Jūsu nesodāmībai, kuru Jūs pērkat par publisku nodokļu maksātāju naudu, tajā skaitā par Ventspils iedzīvotāju naudu [..]”.
2013. gada 27. maijā iesniedzējs vērsās Jūrmalas pilsētas tiesā, pieprasot noteikt ministram pienākumu atsaukt, iesniedzēja ieskatā, viņa godu un cieņu aizskarošās ziņas, atvainoties, kā arī samaksāt kompensāciju par nemantisko kaitējumu. 2018. gada 22. janvārī, atkārtoti izskatot lietu, Rīgas apgabaltiesa lēma par labu ministram un noraidīja prasību. Šo spriedumu iesniedzējs pārsūdzēja Senātā, kas 2018. gada 9. novembrī atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību, un Rīgas apgabaltiesas spriedums stājās spēkā.
2019. gada 9. janvārī iesniedzējs vērsās Tiesā par iespējamu Konvencijas 6. panta 2. punkta pārkāpumu, apgalvojot, ka ministra izteikumi ir pārkāpuši iesniedzēja tiesības uz nevainīguma prezumpciju.
