Savā 2016. gada 15. marta sūdzībā Tiesai iesniedzējs apgalvoja, ka viņam tika ierobežotas Konvencijas 6. panta 1. punktā garantētās tiesības uz pieeju tiesai saistībā ar procesu, kādā var pārsūdzēt atteikumu par speciālās atļaujas par piekļuvi valsts noslēpumam. Proti, atbilstoši kādreizējam likuma “Par valsts noslēpumu” regulējumam iesniedzējs nevarēja pārsūdzēt ģenerālprokurora 2015. gada 16. septembra galīgo lēmumu par speciālās atļaujas anulēšanu. Turklāt pēc Satversmes tiesas sprieduma par likuma “Par valsts noslēpumu” normu, kas noteica šāda lēmuma pārsūdzēšanas kārtību, neatbilstību Satversmei, kura pamatā bija iesniedzēja pieteikums, lēmums par iesniedzēja speciālās atļaujas anulēšanu netika pārskatīts un atcelts. Tādējādi, iesniedzēja ieskatā, viņam tika liegtas tiesības uz taisnīgu tiesu.
Vispirms Tiesa uzsvēra, ka primāri atbildība par Konvencijas pārkāpumu novēršanu gulstas uz valsts iestādēm, un, vērtējot, vai ir noticis iesniedzēja tiesību pārkāpums, ir jāņem vērā visi lietas apstākļi, tostarp notikumi pirms lietas izskatīšanas Tiesā. Tad, atsaucoties uz savu labi iedibināto judikatūru, Tiesa norādīja, ka iesniedzējam labvēlīgs lēmums pats par sevi neliedz “upura” statusu Konvencijas 34. panta izpratnē, ja vien valsts nav skaidri un pēc būtības atzinusi Konvencijas pārkāpumu un sniegusi atbilstošu atlīdzinājumu.
Izvērtējot konkrētās lietas apstākļus, Tiesa norādīja, ka iespējamais Konvencijas 6. panta 1. punkta pārkāpums izrietēja no tobrīd spēkā esošā tiesiskā regulējuma – likuma “Par valsts noslēpumu” 11. panta piektās daļas un 13. panta trešās daļas, kas paredzēja speciālās atļaujas pārsūdzēšanas kārtību. Vērtējot pirmo kritēriju “upura” statusa zaudēšanai, Tiesa atzina, ka Satversmes tiesa, izskatot iesniedzēja konstitucionālo sūdzību, bija pieņēmusi iesniedzējam labvēlīgu spriedumu, atzīstot apstrīdētās tiesību normas par neatbilstošām Satversmei. Līdz ar to Tiesa secināja, ka Satversmes tiesa bija skaidri atzinusi iesniedzēja tiesību pārkāpumu, un ir izpildīts pirmais priekšnoteikums “upura” statusa zaudēšanai.
Attiecībā uz otro kritēriju Tiesa vērtēja, vai iesniedzējs saņēma vai varēja saņemt atbilstošu un pietiekamu atlīdzinājumu nacionālajā līmenī. Ņemot vērā to, ka Satversmes tiesa atzina apstrīdētās tiesību normas par spēkā neesošām no 2018. gada 1. jūlija, Satversmes tiesas spriedumam nebija ietekmes uz iesniedzēja tiesisko situāciju pirms minētā datuma, jo iesniedzējs nebija lūdzis, lai apstrīdētās tiesību normas attiecībā uz viņu tiktu atceltas ar atpakaļejošu spēku (ex tunc). Vērtējot, vai šāda lūguma izteikšana Satversmes tiesā būtu varējusi nodrošināt viņam atbilstošu un pietiekamu atlīdzinājumu, Tiesa vispirms secināja, ka Latvijas tiesību sistēma ļāva iesniedzējam lūgt Satversmes tiesai atcelt apstrīdētās tiesību normas ar atpakaļejošu spēku. Šajā saistībā Tiesa ņēma vērā, ka Satversmes tiesa ir izskatījusi līdzīgus lūgumus vairākās lietās un daļā no šīm lietām – atcēla apstrīdētās normas ar atpakaļejošu spēku. Tāpēc Tiesa nepiekrita iesniedzējam, ka viņš nevarēja iesniegt šādu lūgumu vai arī, ka nepastāvēja iespēja, ka Satversmes tiesa to apmierinātu. Tiesa norādīja, ka, lai gan personai labvēlīgs Satversmes tiesas nolēmums automātiski neatceļ attiecībā uz konkrētu personu pieņemto lēmumu, tas ļautu personai lūgt atjaunot tiesvedību konkrētajā lietā. Savukārt atjaunotajā procesā nacionālajām tiesām būtu saistošs Satversmes tiesas spriedums un tā interpretācija par apstrīdēto normu. Ņemot vērā minēto, Tiesa uzskatīja, ka šāds Latvijas normatīvajā regulējumā paredzētais divpakāpju tiesību aizsardzības līdzeklis spēj nodrošināt personai pietiekamu atlīdzinājumu Konvencijas izpratnē. Tiesa secināja, ka, ja iesniedzējs būtu lūdzis apstrīdētās tiesību normas atcelt ar atpakaļejošu spēku attiecībā uz viņu, šāds lūgums būtu varējis nodrošināt viņam atbilstošu un pietiekamu atlīdzinājumu konkrētajā situācijā, un ir izpildījies arī otrais priekšnoteikums “upura” statusa zaudēšanai.
Ņemot vērā, ka abi priekšnoteikumi “upura” statusa zaudēšanai bija izpildījušies, Tiesa secināja, ka iesniedzējs nav uzskatāms par “upuri” Konvencijas 6. panta pirmā punkta un 34. panta izpratnē, un viņa sūdzību noraidīja.
Pilns 2025. gada 13. maija Tiesas lēmuma teksts angļu valodā pieejams Tiesas tiešsaistes vietnē. Lai atrastu lēmumu, Tiesas datu bāzes izvērstās meklēšanas sadaļā (ADVANCED SEARCH) jāievada iesnieguma numurs (15041/16) un lēmuma pieņemšanas datums (13/05/2025).
Fakti lietā “Lazdiņš pret Latviju”
Iesniedzējs ieņēma VAS “Starptautiskā lidostas “Rīga” ” Drošības departamenta direktora amatu. Kopš 2005. gada darba vajadzībām viņam bija piešķirta speciālā atļauja pieejai valsts noslēpumam. Ilgstoša darba strīda rezultātā 2015. gada 26. janvārī tika anulēta iesniedzējam piešķirtā atļauja, bet 16. septembrī iesniedzējs piekrita izlīgumam ar darba devēju, vienojoties par darba tiesisko attiecību izbeigšanu.
Iesniedzējs pārsūdzēja lēmumu par speciālās atļaujas anulēšanu atbilstoši likuma “Par valsts noslēpumu” 11. panta piektajā daļā un 13. panta trešajā un ceturtajā daļā noteiktajam Satversmes aizsardzības biroja direktoram, kurš to noraidīja. Savukārt Satversmes aizsardzības biroja direktora lēmumu – ģenerālprokuroram, kurš pieņēma galīgo lēmumu par sūdzības noraidīšanu. Ģenerālprokurora lēmums nebija pārsūdzams.
2016. gada 15. aprīlī Satversmes tiesa, pamatojoties uz iesniedzēja konstitucionālo sūdzību, ierosināja lietu par likuma “Par valsts noslēpumu” normu, kas noteica atteikuma izsniegt speciālo atļauju pārsūdzēšanas kārtību, atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, 96. pantam un 106. panta pirmajam teikumam. Vēršoties ar pieteikumu Satversmes tiesā, iesniedzējs nelūdza normu atzīt par spēkā neesošu attiecībā uz viņu no viņam radītā aizskāruma brīža. 2017. gada 10. februārī Satversmes tiesa pasludināja spriedumu lietā Nr. 2016-06-01, atzīstot likuma “Par valsts noslēpumu” 11. panta piekto daļu un 13. panta trešo daļu, kas noteica, ka ģenerālprokurora lēmums ir galīgs, par neatbilstošām Satversmes 92. panta pirmajam teikumam un 13. panta ceturtās daļas otrā teikuma daļu par turpmāku aizliegumu saņemt speciālo atļauju par neatbilstošu Satversmes 106.panta pirmajam teikumam. Normas tika atzītas par spēkā neesošām no 2018. gada 1. jūlija.
Pēc Satversmes tiesas sprieduma 2017. gadā iesniedzējs vērsās kompetentajās iestādēs, lai atjaunotu savu speciālo atļauju, bet saņēma atteikumu, pamatojoties uz to, ka ģenerālprokurora lēmums bija galīgais un nepastāvēja tiesisks pamats minēto lēmumu pārskatīt. Proti, likuma grozījumi, kas tika veikti pēc Satversmes tiesas sprieduma, tobrīd vēl nebija izstrādāti un stājušies spēkā.
2016. gada 15. martā iesniedzējs vērsās Tiesā par iespējamu Konvencijas 6. panta 1. punkta pārkāpumu.
