Lieta ierosināta pēc vairāku privātpersonu konstitucionālajām sūdzībām. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka Kriminālprocesa likuma 631. panta trešā daļa neatbilst Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertajām tiesībām uz taisnīgu tiesu. Proti, esot liegta iespēja pārbaudīt tāda apgabaltiesas lēmuma tiesiskumu, ar kuru viņiem piederošā manta pirmo reizi atzīta par noziedzīgi iegūtu un konfiscēta, jo saskaņā ar apstrīdēto normu šāds apgabaltiesas lēmums nav pārsūdzams kasācijas instancē.
Lai noskaidrotu, vai apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, Satversmes tiesa pārbaudīja, kāds ir likumdevēja mērķis procesa par noziedzīgi iegūtu mantu regulēšanā un kāds ir šā procesa raksturs, kā arī, vai personai procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, jo īpaši apgabaltiesā, tiek nodrošināts taisnīgs tiesas process.
Satversmes tiesa secināja, ka likumdevēja mērķis bija nodrošināt savlaicīgu un uz procesa ekonomijas interesēm vērstu kriminālprocesā radušos mantisko jautājumu atrisināšanu, proti, izņemt noziedzīgi iegūtu mantu no civiltiesiskās apgrozības pēc iespējas efektīvākā procesā. Tas nozīmē, ka procesā par noziedzīgi iegūtu mantu tiek vērtēta tikai mantas izcelsme un tas, vai pastāv apstākļi, kuru dēļ šo mantu var atzīt par noziedzīgi iegūtu, nevis tas, vai persona ir izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Tādējādi Satversmes tiesa atzina, ka apstrīdētajā normā ietvertais regulējums ir viens no līdzekļiem, ar kuriem tiek panākta mantisko jautājumu ātrāka un efektīvāka atrisināšana.
Secīgi Satversmes tiesa pārbaudīja, vai personai procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, jo īpaši apgabaltiesā, tiek nodrošināts taisnīgs tiesas process. Tiesa konstatēja, ka Kriminālprocesa likuma regulējums attiecībā uz procesu par noziedzīgi iegūtu mantu kopš 2009. gada 1. jūlija, kad spēkā stājās apstrīdētā norma, ir vairākkārt grozīts. Satversmes tiesa secināja, ka kārtība, kādā laikposmā no 2021. gada 1. aprīļa līdz 2022. gada 10. novembrim apgabaltiesā tika izskatīta sūdzība vai protests attiecībā uz pieteikuma iesniedzējiem par rajona (pilsētas) tiesas lēmumu procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, nodrošināja personai tiesības tikt uzklausītai un tiesības pilnvērtīgi izmantot iespēju iesniegt pierādījumus, kā arī pušu līdzvērtīgu iespēju principa ievērošanu. Minētajā laikposmā procesā iesaistītām personām bija tiesības iesniegt apgabaltiesā arī jaunus pierādījumus par mantas izcelsmi, tādējādi atsevišķos gadījumos dažus pierādījumus apgabaltiesa varētu būt vērtējusi kā pirmā un vienīgā instance. Tomēr Satversmes tiesa atzina, ka no Latvijai saistošām starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā neizriet prasība procesā par noziedzīgi iegūtu mantu nodrošināt lietas izskatīšanu pēc būtības divās tiesu instancēs. Ņemot vērā minēto, Satversmes tiesa secināja, ka Kriminālprocesa likumā noteiktā kārtība, kādā attiecīgajā laikposmā tika izskatīta sūdzība vai protests par rajona (pilsētas) tiesas lēmumu procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, nodrošināja personai taisnīgu tiesas procesu.
Papildus tam Satversmes tiesa konstatēja, ka arī šobrīd spēkā esošais procesa par noziedzīgi iegūtu mantu regulējums, kas paredz kārtību, kādā apgabaltiesā tiek izskatīta sūdzība vai protests par rajona (pilsētas) tiesas lēmumu par noziedzīgi iegūtu mantu, nodrošina personai tiesības tikt uzklausītai, tiesības izmantot iespēju iesniegt pierādījumus, kā arī pušu līdzvērtīgu iespēju principa ievērošanu. Šis regulējums paredz lietu par noziedzīgi iegūtu mantu izskatīšanu pēc būtības divās tiesu instancēs. Līdz ar to Satversmes tiesa secināja, ka likumdevējs procesā par noziedzīgi iegūtu mantu apgabaltiesā ir nodrošinājis personai taisnīgu tiesas procesu un apstrīdētā norma atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.
Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams, tas stāsies spēkā tā publicēšanas dienā oficiālajā izdevumā “Latvijas Vēstnesis”.
Saistītā lieta: 2021‑44‑01.
