Kā akadēmiķe, kas ikdienā saskaras ar mākslīgā intelekta un izglītības sinerģiju, esmu novērojusi, kā mākslīgais intelekts no tāla tehniska jēdziena ir kļuvis par ikdienas realitāti mūsu klasēs. Šī straujā pāreja ir atstājusi daudzus pedagogus ažiotāžas krustcelēs, kā arī starp izglītības revolūcijas solījumiem un nopietniem brīdinājumiem par akadēmiskās pieejas izzušanu.
Manas dalības mērķis šajā konferencē bija sniegt niansētāku ieskatu par mākslīgo intelektu izglītības jomā ar nosaukumu “Nekārtīgā realitāte”. Šī realitāte norāda gan uz transformatīvo potenciālu, gan arī pamatotām problēmām, ko rada šīs tehnoloģijas. Pārsteidzošākais secinājums no manas saskarsmes ar pedagogiem ir tas, ka mēs veiksmīgi pārvarējām sākotnējo jautājumu par to, vai mākslīgais intelekts ir nepieciešams izglītībā. Šis kuģis ir aizpeldējis. Mūsdienās aktuālāki jautājumi ir par to, kā pārdomāti integrēt mākslīgā intelekta rīkus, vienlaikus saglabājot pamatvērtības, kas nosaka jēgpilnu izglītību. Esmu secinājusi, ka produktīvas sarunas par mākslīgo intelektu izglītībā prasa pārvarēt vienkāršotus skatījumus. Tas iezīmē būtiskas pārmaiņas, kā informācija tiek radīta, kur tā bijusi pieejama un kā izvērtēta — pārmaiņas, kas liek mums pārvērtēt mācīšanas un vērtēšanas pieejas.
Manā meistarklasē par ētiku skolotāji risināja scenārijus, kas atklāja, kā MI izpludina tradicionālās robežas. Kad skolēns izmanto MI, lai palīdzētu strukturēt eseju, tajā pašā laikā visas idejas izstrādā patstāvīgi, vai tas ir sadarbības piemērs vai krāpšanās? Kad adaptīvā mācību programma konsekventi novirza noteiktas skolēnu grupas uz mazāk sarežģītu saturu, kā mēs varam identificēt un novērst šos algoritmiskos aizspriedumus? Universālu atbilžu nav, taču, izmantojot strukturētus ētiskos ietvarus, pedagogi var izstrādāt konkrētajam kontekstam atbilstošus risinājumus.
Iespējams, vislielākās diskusijas radās manā meistarklasē par vērtēšanas pārplānošanu. Tradicionālie uzdevumi – esejas un praktiskie darbi – tika veidoti laikmetam, kurā piekļuve informācijai bija ierobežota un tās radīšana prasīja lielu piepūli. Mākslīgais intelekts fundamentāli maina šo vienādojumu, liekot mums no jauna iztēloties, kā izskatās jēgpilna vērtēšana.
Daudzsološākās pieejas, ko esmu redzējusi, sniedzas tālāk par “krāpnieku ķeršanu” un koncentrējas uz to, ko mākslīgais intelekts nevar viegli atkārtot: autentisku pielietojumu, radošu sintēzi, metakognitīvo refleksiju un pašu mācību procesu. Piemēram, tradicionālu pētniecisko darbu var pārveidot par multimodālu projektu, kurā skolēni dokumentē savu pētījuma ceļu, vizualizē apgūtos jēdzienus un dalās ar personīgo pieredzi un pārdomām par mācīšanos. Šāda pieeja saglabā akadēmisko stingrību, vienlaikus padarot vērtēšanu jēgpilnāku un noturīgāku pret mākslīgā intelekta aizvietojumu.
Kritiskās domāšanas meistarklase atklāja vēl vienu svarīgu dimensiju: mūsu skolēniem ir nepieciešamas skaidras vadlīnijas MI radītā satura izvērtēšanā. Skolotāji izstrādāja mācību aktivitātes, kas palīdz skolēniem atpazīt faktu kļūdas, identificēt smalkus aizspriedumus un salīdzināt dažādu MI rīku un vaicājumu rezultātus. Šīs prasmes nav tikai akadēmiski vingrinājumi - tās ir būtiskas prasmes ikvienam pilsonim, kurš dzīvo pasaulē, kur informācijas telpu arvien vairāk ietekmē mākslīgais intelekts.
Esmu secinājusi, ka veiksmīgākās pieejas MI integrēšanā vieno vairākas kopīgas iezīmes: tās saglabā fokusu uz mācību mērķiem, nevis uz pašu tehnoloģiju; tās uzsver caurspīdīgumu, atklāti komunicējot ar skolēniem par MI lietošanas noteikumiem un iemesliem; tās saglabā jēgpilnu cilvēku savstarpējo saikni mācību procesā; un tās atzīst, ka efektīva ieviešana prasa nepārtrauktu pilnveidi. Arvien skaidrāks kļūst tas, ka mēs ne tikai mācām ar mākslīga intelekta rīkiem, bet mēs gatavojam skolēnus nākotnei, kurā MI ir neatņemama ikdienas sastāvdaļa. Šodienas skolēni absolvēs pasaulē, kur sadarbība ar MI sistēmām būs ierasta dažādās profesijās. Mūsu uzdevums nav pasargāt viņus no šiem rīkiem, bet gan palīdzēt viņiem attīstīties, veicināt tehnisko izpratni, ētisko apziņu, kritiskās izvērtēšanas prasmes un radošo domāšanu, kā arī palīdzēt viņiem apgūt prasmes, lai šos rīkus izmantotu atbildīgi un efektīvi.
Mākslīgā intelekta integrēšana izglītībā nav ceļojums uz kādu galamērķi ar ideāliem risinājumiem. Tas ir process, kurā svarīga ir pārdomāta eksperimentēšana, reflektējoša pieeja un nepārtraukta saruna. Šajā laikmetā mums kopā ir iespēja ne tikai pārdomāt, kā mēs mācām, bet arī — ko mēs mācam, pievēršoties apzinātāk tām īpaši cilvēciskajām spējām, kas joprojām būs vērtīgas mākslīgā intelekta laikmetā.
MI klātbūtne izglītībā ar visu tās nesakārtoto realitāti nav kaut kas, no kā jābaidās vai akli jāpieņem. Tā ir iespēja atgriezties pie pamatjautājumiem: kāds ir izglītības mērķis, kuras prasmes un zināšanas ir visbūtiskākās, un kā mēs vislabāk varam sagatavot skolēnus pasaulei, kas strauji mainās. Ja šos jautājumus risināsim ar kritisku domāšanu un radošu iztēli, mēs varēsim veidot MI integrāciju tā, lai tā nevis mazinātu, bet stiprinātu izglītības transformējošo potenciālu.
