Viņas zelts ir spēja rosināt katram ieskatīties sevī. Viņā ir kaut kas no scenogrāfa – viņa rada telpu, kur domai, idejai vai notikumam būt, ļaujot katram tur ieraudzīt sev nozīmīgo, pamanīt sev svarīgās mijiedarbības un simbolus. Viņa dara pamatīgi, ar jēgu, bet arī ar vieglumu. Iespējams, tāpēc gribas ļauties ieraudzīt, kas atklāsies.
17. novembrī Valmieras novada pašvaldības apbalvojumu “Valmieras novada Gada cilvēks” par ieguldījumu Valmiermuižas kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā, atjaunošanā un sasaistē ar mūsdienām, par Valmieras novada muižu tīkla attīstības veicināšanu un procesa vadīšanu, par ieguldījumu augstvērtīga kultūras piedāvājuma Valmiermuižā radīšanā saņēma Valmiermuižas kultūras biedrības vadītāja Sabīne Vandāna.
Sabīne ir dzimusi un augusi Valmierā, mācījusies Valmieras Valsts ģimnāzijas eksakto zinību programmā. “Pēc domāšanas veida, šķiet, ka vairāk esmu eksakts cilvēks. Pirmā saskarsme ar kultūru jau nopietnākā veidā bija, kad sāku darboties Valmieras Jauniešu domē un skolēnu pašpārvaldē apmēram 14 gadu vecumā. Tur guvu pirmo pasākumu rīkošanas pieredzi, piedalījos radošos procesos, sanāca piedalīties arī apmaiņas projektos, pieredzi gūstot ārvalstīs. Tas bija iedvesmojoši, guvu citādāku skatījumu. Atmiņā palicis brīdis – pirms skolas absolvēšanas klases audzinātāja jautāja, vai tiešām esmu kārtīgi izdomājusi par studēšanu Latvijas Kultūras koledžā. Tā eksakto klašu absolventiem nav ierasta izvēle. Nokļūstot studiju vidē, viss šķita tik interesanti, tas bija kaut kas citādāks. Es biju kā sūklis, gatava izzināt vēstures, psiholoģijas, mākslas tēmas, dažādot savu profesionālo pieredzi. Tas deva sajūtu, ka redzu sevi šajā nozarē,” stāsta Sabīne Vandāna.
Valmiermuižas kultūras biedrība bija viena no Sabīnes prakses vietām. Tā bija arī iepazīšanās ar Valmiermuižu. “Tas ir interesanti, bet, dzīvodama Valmierā, nekad bērnībā nebiju aizgājusi līdz Valmiermuižai, jo vienīgā asociācija ar šo vietu bija cietums. Šķita, ka tur viss ir aizaudzis, tumšs, drūms. Nezinu, kādēļ šādas asociācijas, jo klātienē to neredzēju. Man bija priekšstats par vietu, kas negaida un neaicina ciemos. Tāpēc tiešām novērtēju un man ļoti patīk, kāds Valmiermuižas tēls ir šobrīd. Cietums tur ir joprojām, bet tas vairs nav galvenais, kas rada asociācijas. Skatoties nākotnē, vēlētos, ka Valmiermuiža turpina attīstīties kā kultūrvieta. To paredz vēstures līkloči, brāļu draudzes darbība, rosinot latviešu garīgo atmodu. Vēlētos, lai ir apdzīvotas visas senās ēkas, kas ir kultūras mantojums. Kultūras mantojumam ir jābūt ar dzīvību tajā, tad tas varēs pastāvēt līdz nākamajām paaudzēm. Redzu, ka Valmiermuižā varētu būt mazais centrs uzņēmējiem, kur varētu rosīties un ikdienas mutuli veidot radošās industrijas. Tāpat varētu būt brīvdabas koncertzāle Valmiermuižas parkā pasākumiem, gaumīgi papildinot vēsturiskās ēkas. Man ļoti patīk, kā pašlaik darbojas Valmiermuižas stallis un Jātnieku skola, Valmiermuižas alus darītava, tas atklāj citu Valmiermuižas šķautni, ko piedzīvot. Jāsaved kārtībā kultūras mantojums – ēkas un mūri – tad varam arī gaidīt radošus cilvēkus, kuri piepildīs tos ar stāstiem. Un, protams, Valmiermuižas pils torņa atjaunošana. Kā es gribu piedzīvot torņa atjaunošanu un atvēršanu apmeklētājiem!”
Sabīne stāsta, ka viņai ir svarīgi piedāvāt jēgpilnu saturu, lai norišu dalībniekiem, aizejot mājās, kaut kas ir aizķēries, radot atkal jaunas domas un procesus. “Prieks, ka Valmiermuižas stāsts uzrunā līdzcilvēkus. Man ir svarīgi atbildēt uz jautājumu, kāpēc mēs to darām, kāpēc to darām tagad, kā tas sasaucas ar Valmiermuižas stāstu, vērtībām. Tas arī veido redzējumu par kultūras piedāvājumu. Vēstures izzināšana iedod dziļāku jēgu – mums ir jāzina mūsu pagātne, lai varētu būvēt nākotni. Vēsture daudz māca gan ideju, gan veiksmju, gan rīcību ziņā. Tas ir lielisks resurss, ko izmantot kultūras piedāvājuma veidošanā. Apzinoties, kas šeit ir bijis pirms mums, varam sajust, kas šai vietai piestāv un atbilst nākotnes redzējumā.”
Sabīne stāsta, ka katrs projekts un darbs ir īpašs un sirdij tuvs. Darbietilpīgākais ir Valmiermuižas etnomūzikas festivāls, kas starptautiskā mērogā parāda etnomūziku visdažādākajās tās izpausmēs un skanējumos – to šogad varēs baudīt 5. jūlijā. Jau par tradīciju kļuvušas gadskārtu svinības un tirdziņš “Gardu muti”. Aug ne tikai tirgus, katru reizi pievienojoties ap 20 jauniem tirgotājiem, bet attīstība notiek arī satura veidošanā – sadraudzējoties ar festivālu GreenFest, gadskārtu svinības papildinātas ar izzinošu saturu par ilgtspējas un zaļās dzīvošanas tēmām. Arī dzīvās mūzikas vakari, kino un sarunu vakari jau kļuvuši par stabilu vērtību, piedāvājot izbaudīt lieliskas grupas, kas galvenokārt uzstājas latviešu valodā, un kino skatīšanos papildinot ar sarunām par attiecīgo tēmu.
Gatavojot Valmieras un Valmieras novada pieteikumu Eiropas kultūras galvaspilsētas 2027 titulam, viena no idejām bija arī Valmieras novada muižu tīkla izveide. Lai gan sīvā konkurencē titulu iegūt neizdevās, iespēju robežās programmā plānotās ieceres pamazām kļūst par realitāti. Viena no tām ir muižu tīkla izveide, Sabīnei uzņemoties koordinatora pienākumus. “Valmiera ir smagi pārcietusi abus karus, vecpilsēta, kas saglabājusies, ir maza, tāpēc ir jāskatās, kāds kultūras mantojums mums ir pieejams arī novadā. Viss novads ir piepildīts ar dažādos stāvokļos esošiem kultūras mantojuma objektiem. Var teikt, ka mūsu vecpilsēta ir ārpus Valmieras. Veidojot pieteikumu, visvairāk novērtēju, ka beidzot sākām sarunāties, ieraudzīt, cik daudz cilvēku darbojas kultūras, tūrisma, uzņēmējdarbības jomā, cik daudz mums ir kopīgā nākotnes plānos. Lai būtu kopiena, kas rada nākotnes redzējumu, mums ir vairāk jāsarunājas. Muižu tīkla ideja ir par sadarbības platformu, kur ikviens (arī tie, kuriem nav saistības ar kultūras mantojumu, bet vēlas atbalstīt ar zināšanām, prasmēm, padomu, darbu, finansiāli) ir aicināts iesaistīties. Daudz varam cits no cita mācīties. Esmu apņēmusies būt pie tīkla pamatu likšanas, bet redzu, ka vēlāk tas darbosies kā pašorganizējošs tīklojums.”
Sabīne stāsta, ka savā ziņā kultūras nozarē strādājošajiem jābūt ar misijas apziņu. “Pārdomājot, kāpēc esmu tik ilgi (ilgi, protams, ir nosacīts jēdziens) Valmiermuižā, es teiktu, ka, kamēr man ir interesanti un redzu savu pienesumu, lai tas būtu vērtīgi un kvalitatīvi arī apmeklētājiem, tikmēr saredzu sevi šajā vietā. Kultūras nozares darbiniekiem ir iespēja parādīt citiem visu interesanto, ko kultūra un māksla piedāvā. Man patīk redzēt reakcijas, turklāt reizēm tās ir nepiekrītošas, diskusiju raisošas, kas ir labi, jo aicina domāt.” Sabīnes ikdiena ir, kā viņa raksturo, dinamiska. “Darba apjoms ir liels, dalām to ar kolēģiem. Procesam nav noslēguma, var izdalīt posmus – radošo plānošanu, papīra darbus, gatavošanos u.tml., bet domas par un ap galvā ir visu laiku. Ikdienā cenšos apmeklēt trīs, četras kultūras norises nedēļā, lai bagātinātu savu redzējumu, būtu apritē, plānotu, ko no tā vai arī citā formā varētu piedāvāt Valmiermuižā, svarīgi turēt ausis un acis vaļā, lai uztaustītu interesanto. Mani tiešām interesē kultūras norises, nedaru to tikai darba dēļ. Kad būšu piekususi no šī skrējiena, varētu pievērsties latviešu valodas tēmai. Man patiktu pētīt dažādus tematus un veidot tekstus. Man patīk latviešu valoda, patīk meklēt veidus, kā to var kopt un uzturēt daudzveidīgu, interesantu. To arī Valmiermuižā darām, rūpējoties, lai latviešu valoda būtu dzirdama un redzama kultūras procesos.”
Jautājot, par ko viņa lepojas, Sabīne saka: “Gribētu atbildēt tā – mani saviļņo, kad redzu, ka mans darbs ir kaut ko iekustinājis, rosinājis padomāt, tad ir jēga, kāpēc to vispār darīt. Ja kaut vienam cilvēkam tas šķiet vērtīgi, ja viņš paņem kaut ko sev, ja prasmes, zināšanas, sajūtas aiznes mājās, izstāsta ģimenei, padalās ar citiem, tas veido tālāku procesu, turpināšanos, par to man ir liels prieks un gandarījums.”
