Senāts atzina, ka augstskola, īstenojot valsts akreditētu studiju programmu, darbojas publisko tiesību jomā. Students vērsās tiesā saistībā ar saraksti par studiju kursa prasību izpildi. Tādējādi strīds attiecas uz iestādes rīcību publisko, nevis privāto tiesību jomā.
Tas, ka pieteicēja ieskatā ir aizskarts gods un cieņa jeb personas privātās tiesības, nepadara iestādes rīcību par tādu, kas nepieder publisko tiesību jomai. Lai tiesību aktu vai rīcību pārbaudītu administratīvā procesa kārtībā, ir būtiski, kādā jomā ir pieņemts šis tiesību akts vai veikta rīcība, nevis tas, kādas tiesības tas aizskar.
Augstskolas rīcība pret studentu kā valstij īpaši pakļautu personu ir pārbaudāma tiesā, ja tā būtiski ierobežo šīs personas cilvēktiesības.
Senāts ņem vērā, ka ikdienas dzīvē diemžēl nevar izvairīties no tādas savstarpējas komunikācijas, kas nav ideāla, reizēm kādu vārdu vai frāzi var teikt un uztvert asāk, reizēm komunikācijā var parādīties negatīva emocionāla attieksme. Taču tas nenozīmē, ka katrs asāks vārds radītu pamatu vērsties ar kaitējuma atlīdzinājumu tiesā. Lai runātu par tiesā aizstāvamu tiesību aizskārumu, būtu jāspēj norādīt uz tā nopietno raksturu; īpaši pakļauto personu gadījumā būtu jāspēj pamatot, ka komunikācija ir sasniegusi līmeni, kas būtiski ierobežo cilvēktiesības. Pretējā gadījumā ikdienas komunikācija cilvēku starpā kļūtu par nemitīgu tiesāšanās priekšmetu un neveicinātu kopīgu sadzīvošanu vienā sabiedrībā, kas, lai arī vienmēr nav ideāla, ir cilvēkiem nepieciešama.
Senāta 2024.gada 7.novembra lēmums lietā Nr.SKA-525/2024
