Izskatāmajā lietā ir pārsūdzēts KP lēmums, ar kuru tā sodījusi pieteicējas par aizliegtu vienošanos par sabiedriskā transporta tarifu, kas tiek piemērots patērētājam. Pārsūdzētajā lēmumā KP ir atzinusi, ka, lai arī tiesības sniegt sabiedriskā transporta pakalpojumus ir ekskluzīvas tiesības, pieteicējas faktiski ir jāatzīst par konkurentēm, jo “Rīgas Satiksme”, ar apakšuzņēmuma līgumu nododot “Rīgas mikroautobusu satiksmei” tiesības sniegt paaugstināta servisa sabiedriskā transporta pakalpojumus, tirgū izveidojusi jaunu pakalpojumu sniedzēju, kam pakalpojumu cenas būtu bijis jānosaka neatkarīgi. KP ir iesniegusi kasācijas sūdzību par Administratīvās apgabaltiesas spriedumu, ar kuru KP lēmums ir ticis atcelts.
Senāts atzina, ka, lai pareizi atrisinātu lietu, ir nepieciešams noskaidrot, vai konkrētajā tirgū var pastāvēt konkurence un vai konkrēto pakalpojumu sniedzēji ir konkurenti, kuriem tirgū jādarbojas neatkarīgi vienam no otra. Proti, ir jānoskaidro – vai tas, ka pakalpojums tiek sniegts uz piešķirtu ekskluzīvu tiesību pamata, nozīmē, ka konkrētajā tirgū konkurence vispār nav iespējama, vai tomēr jāvērtē arī katra šāda gadījuma faktiskie apstākļi, kas varētu liecināt, ka konkurence faktiski pastāv. Savukārt, ja izrādītos, ka faktiskajiem apstākļiem ir nozīme, ir jānoskaidro, vai ar tādu apakšuzņēmuma līgumu, kādu savstarpēji noslēgušas pieteicējas, var tikt un ir radīta faktiska konkurence attiecībā uz konkrēto preces tirgu un vai šāda līguma slēdzēji faktiski ir konkurenti.
Ņemot vērā minēto, Senāts apturēja tiesvedību lietā un uzdeva Eiropas Savienības Tiesai divus prejudiciālus jautājumus par Eiropas Savienības konkurences tiesību normu interpretāciju. Tiesvedība lietā apturēta, līdz stāsies spēkā Eiropas Savienības Tiesas nolēmums.
Lieta SKA-9/2026 (A43007717).
