Izskatāmajā civillietā prasītāja bija lūgusi tiesu šķirt pušu laulību, savukārt atbildētājs – iesniedzis pretprasību par pienākuma noteikšanu prasītājai reizi mēnesī sniegt ziņas par pušu kopīgo bērnu. Pirmās instances tiesa bija apmierinājusi prasību un šķīrusi pušu laulību kā izirušu, bet noraidījusi pretprasību, konstatējot, ka atbildētājs kopš bērna dzimšanas nav veidojis nekādu kontaktu vai izrādījis interesi par bērnu, tādēļ vienkārša ziņu sniegšana kalpos tikai atbildētāja interesēm un nenodrošinās bērnam pastāvīgas personīgas attiecības ar tēvu.
Atbildētājs pārsūdzēja pirmās instances tiesas spriedumu daļā par noraidīto pretprasību, apelācijas sūdzību pamatojot tādējādi, ka bērna māte tīši liegusi viņam un viņa radiniekiem saskarsmi ar bērnu, turklāt radījusi bērnam pārliecību, ka tēvs patiesībā ir miris, tādēļ ziņu sniegšana būtu solis ceļā uz pakāpenisku kontaktēšanos un bērna iepazīstināšanu ar tēvu. Apelācijas instances tiesa atzina, ka pirmās instances tiesa nepamatoti sasaistījusi vecāku tiesības uz ziņu saņemšanu ar viņu pienākumu uzturēt personiskas attiecības ar bērnu. Šī iemesla dēļ lietā kļūdaini vērtēta tikai bērna tēva līdzšinējā pasivitāte kontaktu veidošanā, nepievēršoties mātes rīcības izvērtēšanai. Tiesa norādīja, ka bērna māte savas kategoriskās nostājas dēļ apzināti veicinājusi situāciju, kurā tēvs ir pilnībā norobežots no bērna dzīves, un liegusi bērnam tiesības zināt savu izcelšanos un identitāti. Šāda situācija neatbilst bērna tiesībām un interesēm, līdz ar to tā ir maināma, lai sekmētu to, ka bērns varēs nākotnē realizēt tiesības veidot personiskas attiecības ar tēvu. Tādēļ pretprasība tika atzīta par pamatotu un apmierināta, nosakot bērna mātei pienākumu reizi mēnesī rakstiski sniegt bērna tēvam ziņas par bērna attīstību, veselību, sekmēm mācībās, ārpusskolas interesēm un sadzīves apstākļiem.
Lietai ir slēgtas lietas statuss.
