Ļoti cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze!
Ļoti cienījamā Ministru prezidentes kundze!
Godātie Zatlera kungs, Bērziņa kungs, Levita kungs!
4. maija deklarācijas kluba dalībnieki!
Esošie un topošie Valstiskuma balvas laureāti!
Klātesošie!
Jau otro reizi savu pilnvaru laikā man ir prieks un saviļņojums būt kopā ar jums Valstiskuma balvas pasniegšanā. Un šī ir īpaša diena, jo tieši pirms 33 gadiem tika pieņemts likums par mūsu valsts faktiskās neatkarības atjaunošanu.
Arī šodien, tāpat kā pagājušajā gadā, mans uzdevums ir pastāstīt par Valstiskuma balvas saņēmēju. Pastāstīt, nenosaucot vārdu un uzvārdu, bet pieminot šī cilvēka radītās vērtības.
Mēs, plašāka sabiedrība, ar Valstiskuma balvas laureāti iepazināmies apmēram pirms 20 gadiem. Toreiz pasaule bija citāda. Un arī mēs bijām citādi. Pirms 20 gadiem mēs uz dalīšanos un ziedošanu skatījāmies pavisam citādi. Pirmkārt, mums pašiem bija mazāk, ko dot. Otrkārt, mēs patiešām esam auguši. Esam kļuvuši empātiskāki. Un empātija patiesībā ir ļoti racionāla. Mēs esam iemācījušies, ka, dodot savējiem, iegūstam mēs paši. Mēs dalāmies, lai vairotu kopējo labumu. Un kopējais labums vienmēr ir arī mūsu pašu labums.
Tieši Valstiskuma balvas saņēmēja ir mums palīdzējusi iemācīt un iemācīties ziedot. Iemācīties neskaust, ja kādam kaut kas tiek iedots. Jo, ja mūsu līdzcilvēkiem kļūst labāk, arī mums pašiem ir labāk.
Šodienas balvas saņēmēja māca mūs uzticēties. To nevar izdarīt vienā vai divos gados. Tas ir ilgstošs darbs. Tie ir neskaitāmi šaubu pilni acu pāri. Esmu pārliecināts, ka tie ir arī neskaitāmi atteikumi. Bet ar neatlaidību, precizitāti un augstām prasībām pret sevi tas ir izdevies.
Kolēģi viņu sauc par sievieti – tabulu. Sieviete – tabula ir panākusi, ka neviens eiro nevar aizripot nezināmā virzienā. Jo, ja pazudīs eiro, pazudīs arī uzticība. Mēs Latvijā pirms kāda laika mēģinājām panākt, lai nauda sekotu skolēnam. Viņa ir panākusi, ka nauda seko uzticamībai un godaprātam. Precizitāte un atskaitīšanās ir svarīga. Taču vēl svarīgāk ir spēt emocionāli saslēgties ar cilvēkiem. Spēt pārliecināt, ka, palīdzot otram, pats nabagāks nekļūsi. Gluži otrādi – tikai bagātāks. Latvijā ar uzticēšanos ir grūti. Un spēja radīt kaut ko lielu un uzticamu – tas ir apbrīnojami!
Ziedošanā neviens nevienam neko neatņem ar varu. Tā nav obligāta. Tā ir no sirds. Neviens nevienam neko nerauj ārā no rokām. Ir jāziedo tik, cik var. Tad, kad var. Tam, kam var. Gan šī gada Valstiskuma balvas ieguvēja, gan pērnā gada laureāts Vilis Vītols uzsver, ka vispirms ir jāparūpējas par sevi un saviem tuviniekiem. Un, kad paši esam paēduši, veseli un izskoloti, varam palīdzēt citiem. Mirklis, kad grib un var ziedot, mirklis, kad grib un var dalīties, vienam pienāk agrāk – citam vēlāk. Citam nepienāk vispār. Un arī tas ir normāli. Taču, spriežot pēc ziedošanas statistikas, mēs esam labestīgi un izpalīdzīgi. Pat laikos, kad pašiem jāsavelk jostas.
Annas Brigaderes Sprīdītis un vecais vīriņš pēc Sīkstuļa izdancināšanas spriež par to, vai tad viņiem sirdis ir kā dimanta oliņas. Neesot gan. Pat viņiem ir arī melnumi. Bet melnumus vajag notīrīt. Arī mums ir melnumi. Arī man. Mēs katrs laiku pa laikam izdarām kaut ko drusciņ riebīgu. Bet izdarām. Citreiz riebeklības sanāk nejauši. Citreiz – aiz noguruma vai izmisuma. Bet sanāk. Pēc tam sēdi, domā: “Kāpēc man tā vajadzēja darīt?” Laiku atpakaļ nepagriezīsi. Bet laboties var. Ziedošana ir iespēja laboties. Naudas pārskaitījums, noziedotas asinis, brīvprātīgais darbs. Neatkarīgi no ziedošanas veida tas dod gandarījumu. Un klusu apņemšanos – es būšu labāks cilvēks.
Pavisam citādi ir otrā pusē – palīdzības lūdzēja pusē. Nelaime jau ir nelaime pati par sevi. Un lūgt palīdzību ir grūti. Daudziem ir kauns. Bet tur nav, ko kaunēties. Ikvienam dzīvē ir bijis kāds smags posms, kad palīdzējuši mūsu līdzcilvēki. Ikvienam. Valstiskuma balvas laureāte ne tikai prot pārliecināt ziedotājus ziedot, bet arī iemāca atzīt – man vajadzīga palīdzība. Viņa atgādina – mums nav jābūt pārcilvēkiem, bet cilvēkiem. Mēs esam tikai cilvēki. Bet, ja mēs esam viens otram, tad mēs varam ļoti daudz.
Godātie klātesošie!
Valstiskuma balvu saņems ļoti spēcīga personība. Viņai un viņas kolēģiem ir izdevies palīdzēt tūkstošiem Latvijā. Arī cilvēkiem Ukrainā, bet šobrīd palīdzība Ukrainai ir palīdzība Latvijai. Ir izdevies radīt sirdsmieru tūkstošiem ļaužu. Ir izglābti neskaitāmi cilvēki, kuri uzskatīja, ka cerību vairs nav. Taču šo gadu laikā bijuši arī daudzi gadījumi, kad nav sanācis. Kad nav paspēts. Kad gandrīz izdevies izglābt. Tas ir bezgala skumji. Paldies jums, ka šādos brīžos nenokarat galvu, bet gan paceļat to augšā un turpināt strādāt, lai Latvijā būtu vairāk sirdsmiera un mazāk skumju. Paldies, ka spējat priecāties par to, kas izdodas, un nešaustāt sevi par neveiksmēm!
Ziedošana nav nekas jauns. Valstis ir veidojušās, cilvēkiem kopīgi nolemjot, ka viņi daļu no sava labuma ir gatavi ziedot kopīgām interesēm. Mūsu senči ir ziedojuši savas dzīvības, lai mums būtu Latvija šodien. Un šis ir mūsu laiks ziedot. Ziedot tā, kā varam šodien.
Dāmas un kungi!
Valstiskuma balva nav konkurss “Labākais cilvēks Latvijā”. Tā ir balva par cilvēku apvienošanu svarīga mērķa labā. Laureāte spējusi pulcēt tūkstošus patiesi svarīga mērķa labā. Šis mērķis ir laimīgāka Latvija. Tā ir balva ne viņai vienai pašai, bet visai sabiedrībai par kopīgi sasniegto. Par to, ka esam nobrieduši. Par to, ka esam gatavi domāt ne tikai katrs pats par sevi, bet gan par mums visiem. Bet tieši šī spēcīgā sieviete, kurā apvienojas sīkstums un šarms un kura pavisam drīz saņems šo balvu, ir iemācījusi mums uzticēties, dalīties un ticēt labajam. Šīs prasmes ir 21. gadsimta izdzīvošanas komplekts.
Pēc neatkarības atgūšanas sākās smags darbs savas valsts atdzimšanai un celšanai. Un ceļam mēs vēl aizvien. Valstiskuma balva ir atzinība un pateicība tiem, kuri Latvijā uzcēluši ko jaunu un svarīgu. Tiem, kuri Latviju mainījuši uz labu. Tiem, kuri iedvesmojuši uz labiem darbiem citus.
Valstiskuma balva ir ne tikai par to, kas izdarīts, bet par to, kas vēl taps. Tā ir par laimīgāku Latviju nākotnē.
Lai mums visiem kopā izdodas!
