Direktīvas mērķis ir nodrošināt, ka darbinieki saņem minimālo algu atbilstošu cienīgai dzīvošanai, neatkarīgi no tā, kur tie ir nodarbināti. Minimālajai algai ir jābūt tādai, kas var nodrošināt cienīgu dzīves standartu, samazināt darbinieku nabadzību, kā arī veicināt sociālo kohēziju un augšupejošu sociālo konverģenci, un ierobežot vīriešu un sieviešu darba samaksas atšķirības.
Jau iepriekš minēts, ka Latvija Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) ieskatā, lai panāktu atbilstošu minimālās algas līmeni, tā būtu jānosaka 50% līmenī no vidējās darba samaksas valstī. Tieši tā, atbalstot LBAS nostāju, savulaik vienbalsīgi lēma Saeimas Ilgtspējas attīstības komisija, pieņemot Latvijas valsts nostāju diskusijām Eiropas Savienībā. Iepriekš būtiski bija panākt vienošanos un vienotu izpratni par periodu, pēc kura aprēķinā vadīties. Šobrīd sociālie partneri ir pietuvojušies kopējai pozīcijai par to, ka bāzes periodam ir jābūt maksimāli tuvam realitātei un jātiek veidotam no pēdējiem pieejamiem datiem, kas turpmākajos gados, visticamāk, nozīmētu minimālās algas noteikšanu, balstoties uz iepriekšējā gada 1. ceturkšņa datiem.
Ja tiktu izpildītas arodbiedrību prasības, tad 2025. gadā minimālā alga būtu jāpaaugstina līdz 810 eiro. Vienlaikus darba devēji iepriekš piedāvājuši noteikt minimālo algu 40% līmenī no pēdējiem pieejamiem datiem par pilnu gadu, kas nozīmētu 40% no vidējās darba samaksas 2023. gadā – 1537 eiro, kas veido 615 eiro un ir zemāka par jau šobrīd noteikto minimālo algu Latvijā. Salīdzinot ar vidējo darba samaksu 2024. gada 1. ceturksnī, šis priekšlikums veidotu vien 38%. Savukārt Latvijas Banka 2024. gadā prognozē darba samaksas līmeņa pieaugumu par 8%, kas nozīmētu, ka vidējā darba samaksa 2024. gadā varētu sasniegt 1660 eiro un veidot vien 37% attiecību pret minēto variantu.
Vienlaikus LBAS saprot, ka 2025. gadā paaugstināt minimālo algu līdz 810 eiro ir straujš lēciens (tā to attiecībā uz darba algu un neapliekamo minimumu ik gadu dara Lietuvā un Igaunijā), kas izdarītu spiedienu ne tikai uz uzņēmējiem, atsevišķu reģionu un nozaru attīstību, bet arī publisko sektoru, kur pēc šāda minimālās algas lēciena būtu nepieciešams laiks, lai nodrošinātu darba samaksas pieaugumu pret minimālās algas līmeni.
Tādēļ LBAS rosina 2025. gadā noteikt minimālo bruto algu 750 eiro apmērā, vienlaikus paaugstinot arī neapliekamo minimumu līdz 600 eiro un pārskatot tā piemērošanas robežas, attiecīgi nosakot maksimālā neapliekamā minimuma piemērošanas robežu līdz 1000 eiro, kā arī paaugstinot robežu, līdz kurai tiek piemērots diferencētais neapliekamais minimums – 2000 eiro. Ar iedzīvotāju ienākuma nodokli neapliekamais minimums Latvijā nav paaugstināts divus gadus pēc kārtas, tāpēc LBAS vērš uzmanību, ka Nacionālās trīspusējās sadarbības padomes Sociālās drošības apakšpadomes sanāksmē 2024. gada 17. aprīlī tika pieņemts lēmums atbalstīt neapliekamā minimuma piesaisti minimālajai darba bruto algai un to noteikt vismaz 80% apmērā. Vienlaikus LBAS rosina turpmākajiem gadiem ieviest pārejas grafiku, kas līdz 2027. gadam sasniegtu rosināto minimālās algas līmeni 50% apmērā no vidējās darba samaksas iepriekšējā gada 1. ceturksnī. Grafiks nozīmētu, ka, 2025. gadā ieviešot minimālo algu 750 eiro apmērā, tā veidotu 46,2% no šā gada 1. ceturkšņa vidējās darba samaksas, 2026. gadā minimālajai algai būtu jāsasniedz 47,5%, savukārt 2027. gadā – 50%. LBAS vienlaicīgi uzsver, ka atvieglojums par apgādībā esošu personu Latvijā nav mainīts kopš 2017.gada un ir 250 eiro mēnesī, līdz ar to arodbiedrības uzskata par nepieciešamu to palielināt vismaz līdz 300 eiro.
Būtiski pieminēt arī to, ka minimālā alga Latvijā ievērojami atpaliek no Baltijas kaimiņiem. Kā ziņo Lietuvas mediji, sociālie partneri trīspusējā dialogā vienojušies par minimālās algas paaugstināšanu līdz 1070 eiro bruto mēnesī jeb 782 eiro neto. Savukārt Igaunija turpina virzīties pēc sociālo partneru saskaņotā grafika, kas šobrīd 2025. gadam iezīmējis bruto minimālo algu 1100 eiro līmenī jeb 998 eiro “uz rokas”. Vienlaikus Igaunijā vēl pārrunu rezultātā minimālās algas apmērs var tikt precizēts. Zīmīgi, ka abās Baltijas kaimiņvalstīs, izlīdzinot uz rokas saņemto minimālo algu pēc patēriņa cenu līmeņa, tas veido vienādu pirktspējas līmeni, kas būtu par gandrīz 190 eiro augstāks kā Latvijā, ja Latvijā tiktu ieviests LBAS piedāvātais scenārijs.
Savukārt neapliekamais minimums Latvijā nav mainīts jau divus gadus, un līdz 2024. gada beigām izmaiņas nav paredzētas, kas nozīmē, ka neapliekamais minimums nebūs pārskatīts vismaz divus ar pusi gadus, turklāt šobrīd vēl nav panākta vienošanās un nav garantiju, ka tas mainīsies arī 2025. gadā. LBAS ieskatā neapliekamā minimuma pārskatīšana ir obligāta un vairs nav atliekama, jo katrs gads kurā neapliekamais minimums netiek pārskatīts atbilstoši izmaiņām darba tirgū un ekonomiskajai izaugsmei mazina ekonomisko konkurētspēju visiem.
Salīdzinājumam, - kopš 2022. gada Lietuvā neapliekamais minimums ir audzis no 460 eiro līdz 747 eiro, bet Igaunijā no 500 eiro līdz 654 eiro (2025. gadā paredzēts pieaugums līdz 700 eiro mēnesī), kamēr Latvijā tas saglabājies nemainīgs kopš 2022. gada jūlija, kad neapliekamais minimums tika celts līdz 500 eiro.
