Šobrīd spēkā esošie likumi paredz, ka pirmo darbnespējas dienu neapmaksā, 2. līdz 3. darbnespējas dienu darba devējs apmaksā 75% un 4. līdz 9. darbnespējas dienai - 80% apmērā, bet sākot ar 10. darbnespējas dienu tiek atvērta B slimības lapa, ko apmaksā valsts 80% apmērā no vidējās dienas neto izpeļņas.
Jau iepriekš minēts, ka darba devēji rosinājuši dramatisku slimības pabalstu samazinājumu, novirzot 2. līdz 3. dienu uz darbinieku rēķina, 9. dienu valstij, kā arī būtiski samazinot kompensācijas pamēru pārējām dienām. Šobrīd Ekonomikas ministrija (EM) un Labklājības ministrija (LM) ierosinājusi “kompromisa” scenāriju, kas ir pieticīgāks par LDDK rosināto iniciatīvu, bet tik un tā būtiski samazina darbnespējas lapu apmaksu, kā rezultātā lielākie cietēji būs darbinieki un bērni. Proti, EM un LM rosina:
- 2.-3. darbnespējas dienu darba devējs apmaksā 60% (15 % mazāk, kas pie vidējās darba algas sastāda 8 eiro samazinājumu dienā);
- 4.-8. darbnespējas dienu darba devējs apmaksā 70% (10 % mazāk, kas pie vidējās darba algas sastāda 5,34 eiro dienā);
- valsts pārņem 9. darbnespējas dienu un apmaksā 75% apmērā tāpat kā pārējās B lapas dienas (tas ir par 5% mazāk kā līdz šim).
Šī iecere ir pilnīgi pretēja Valdības deklarācijai, kura nosaka: "Rūpējoties par Latvijas nākotni un konkurētspēju, kopā veidosim ilgtspējīgu valsti, uzlabojot ģimeņu dzīves kvalitāti, paplašinot atbalstu ģimenēm ar bērniem." Tā ignorē arī 14.Saeimas vēlēšanu programmas, piemēram, ZZS programmā ir teikts: "Paplašināsim atbalstu ģimenēm ar bērniem".
LBAS jau iepriekš ir paudusi stingru viedokli, ka nepieļaus darbinieku aizsardzības līmeņa pazemināšanu, jo pie šī brīža situācijas, kad ir nepieejama veselības aprūpe, veselības pakalpojumu būtisks sadārdzinājums, arodslimību un nelaimes gadījumu darbā būtisks pieaugums, medikamentu dārdzība, darba ņēmēju sociālā aizsardzība nevar tikt samazināta, to nekompensējot ar citiem instrumentiem.
Vienlaikus slimības pabalstu samazināšanai ir arī būtiska ietekme uz budžeta ieņēmumiem. Kopējais budžeta ieņēmumu samazinājums par A lapām varētu sastādīt no 30% līdz 60% atkarībā no ieviestā modeļa, kas būtiski ietekmētu nodokļu ieņēmumus gan valstī, gan pašvaldībās.
Ko nozīmē šis darba devēju un ministriju priekšlikums, - pie vidējās darba samaksas 2024. gada 1. ceturksnī (1623 eiro) un par pamatu ņemot vidējo slimības dienu skaitu A lapai (7,4 dienas 2023.g.) - viens darbinieks saņemtu par 30,35 eiro mazāk, samazinātos arī iemaksātās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas (VSAOI). Kopā visi darbinieki zaudētu vairāk nekā 17, 2 miljonus eiro.
B lapas apmaksas samazinājums par 5% (vidējais slimošanas laiks 2023.g. 19,2 dienas) nozīmē B lapas apmaksas apmēra kompensācijas samazinājumu par 53,95 eiro vienam darbiniekam, vidējais kompensācijas apmērs tiek samazināts par 2,81 eiro dienā. Summāri pie B lapu skaita pēc 2023.g. datiem zaudējums sanāktu 36 miljoni eiro. Tajā skaitā vecākiem ar slimiem bērniem - 10,3 miljoni eiro. Pirmajā nedēļā no visiem B lapas saņēmējiem 58% ir vecāki, kas aprūpē saslimušos bērnus, bet otrajā nedēļā - pat 69%. No visiem slimajiem bērniem 67% ir bērni no 2 līdz 6 gadiem.
Protams, samazinājums skartu iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) un VSAOI ieņēmumus, rezultātā samazinot pašvaldību ieņēmumus ap 15,1 miljoniem, valsts ieņēmumus līdz 5 miljoniem (pamatbudžets), sociālo budžetu līdz 40,4 miljoniem, un tas skartu visus - arī pensionārus un cilvēkus ar invaliditāti.
LBAS pārsteidz ministriju pretimnākšana LDDK rosinājumam, it īpaši pie apstākļiem, kad darbnespējas lapu apmaksai nav būtiska ietekme uz uzņēmumu konkurētspēju un investīcijām. EM norādījis, ka izdevumi darba devējiem par A darbnespējas lapām 2022. gadā sasniedza 86 miljonus eiro. Kopējās darbaspēka izmaksas 2022. gadā bija 10 252 miljoni eiro, t.i., izdevumi par darbnespējas lapu apmaksu veidoja tikai nepilnu vienu procentu (0,84%) no kopējām darbaspēka izmaksām. Ja vērtējam slimības pabalstu īpatsvaru pret IKP, tad Latvijā šis rādītājs ir viens no zemākajiem starp Eiropas Savienības valstīm. Arī Latvijas Bankas eksperti norādījuši, ka slimības lapu izmaksām nav nozīmīgas ietekmes uz uzņēmumu konkurētspēju. Rezultātā gan darba devēju, gan ministriju rosinātās pārmaiņas tiek virzītas uz darbinieku sociālo garantiju rēķina, pie tam, nesamazinot sociālās apdrošināšanas likmi.
Augstāk minētie rosinājumi vairāk izklausās kā uzņēmēju sportiska interese principa pēc panākt sev izdevīgu rezultātu, turklāt pamatā tieši uz darbinieku rēķina. LBAS pārsteidz šādi LDDK, EM un LM rosinājumi, kas nav saskaņoti ne ar LPS, ne ar Latvijas Lielo pilsētu asociāciju (LLPA). Turklāt jau 26. martā LBAS vēstulē aicināja sasaukt KITSA, Sociālās drošības trīspusējās sadarbības apakšpadomes (SDA) un Veselības aprūpes nozares trīspusējās sadarbības apakšpadomes (VANA) kopsēdi. Līdz šim brīdim tas nav noticis.
LBAS vērš uzmanību, ka darbnespējas lapas laikā persona jau tagad saņem par trešdaļu mazāk nekā strādājot. Ar izmaiņām valsts nevis mudinātu atgūt veselību, bet mudinātu darbiniekus uz darbu doties slimiem un dzītu personas vēl lielākās veselības problēmās, liekot atstāt slimus bērnus vienus pašus mājās, nenodrošinot to pienācīgu aprūpi.
Kā norāda Eiropas Komisija (EK) nesen publicētajā 2024. gada ziņojumā par Latviju, publiskie izdevumi sociālajai aizsardzībai Latvijā joprojām ir vieni no zemākajiem ES, un tāpēc tie ir mazāk efektīvi nabadzības un nevienlīdzības mazināšanā nekā citās ES valstīs. Turklāt šis EK ziņojums liecina par pretējo, nekā norāda LDDK – darbinieki nepietiekami ārstē slimības, bieži neiet pie ārstiem, tāpēc LV ir lielāka mirstība nekā vidēji ES.
Šāda valsts politika nevar tikt atzīta par pareizu un neveicina ticību valstij, kas šīs ģeopolitiskās situācijas laikā nebūtu pieļaujams.
