Deportācijām mūsu valsts vēsturē ir īpaša vieta. Tās ir daļa no PSRS okupācijas laika politiskajām represijām, tomēr cilvēku apziņā tās saglabājušās īpaši spilgti: ietekmējušas tautas kolektīvo atmiņu, sabiedrības vērtību sistēmu, nacionālo identitāti.
Divos deportāciju viļņos – 1941. un 1949. gadā – tika aizturēti un no Latvijas lopu pārvadāšanai domātos vagonos nosūtīti uz Sibīriju un citiem attāliem novadiem vairāk nekā 60 000 cilvēku, kuri nonāca ļoti smagos apstākļos gan t.s labošanas darbu nometnēs, gan specnometinājuma vietās. Daudzi neatgriezās.
Okupācijas vara mērķtiecīgi iznīcināja Latvijas intelektuālo, saimniecisko eliti, lai salauztu pretošanos padomju okupācijas režīmam.
“Komunistiskā režīma galvenais ienaidnieks bija pašpārliecināts cilvēks, kurš akli pavēles nepildīja, pat, ja tās nāca no augšas. Par vainīgu atzīts un izsūtīts varēja tikt jebkurš – mākslinieks, rakstnieks, pedagogs, ierēdnis, strādnieks vai zemnieks,“ teica vēstniece Alda Vanaga.
Viņa arī uzsvēra, ka mēs nedrīkstam pieļaut, ka vēsture atkārtojas, ka Krievijas politiskajai elitei savas personīgās varas tieksmes dēļ izdodas nelikumīgi okupēt citas suverēnas valstis, tādējādi atkārtoti sagādājot nevainīgiem cilvēkiem bezjēdzīgas ciešanas.
Vēstniecība izsaka pateicību Dzintrai Gekai un fondam "Sibīrijas bērni", kā arī kinoteātrim “Kino Krokodil” par sadarbību.
Projekts īstenots publiskās diplomātijas programmā Latvijas kandidatūras ANO Drošības padomes lobija kampaņas atbalstam.
