Lai atkritumus pārvērstu tālāk izmantojamos resursos, tie ir ne tikai jāšķiro, bet tas jādara pareizi. Piemēram, dzeltenajā jeb vieglā iepakojuma konteinerā drīkst izmest vismaz četru dažādu materiālu atkritumus, bet realitātē tajos nonāk visdažādākie atkritumi, ko nevar pārstrādāt un kas sabojā pārējo sašķiroto konteinera saturu.
Lai būtu vieglāk orientēties, kādus atkritumu var izmest iepakojumam paredzētajā konteinerā un kur tie tālāk nonāk, “Zaļās jostas” pārstāve dalās šķirošanas padomos.
Kādi atkritumi drīkst nonākt iepakojumam paredzētajā konteinerā?
Dzeltenajā konteinerā drīkst nonākt vieglais iepakojums, kas sastāv no plastmasas, papīra, kartona vai metāla. Piemēram, tajā var izmest skārda bundžas, izmazgātas konservu kārbas, burku vāciņus, papīra vai kartona kastes, avīzes, žurnālus, plastmasas pudeles, maisiņus, plēves, plastmasas iepakojumus u.tml.
“Iepakojumam jābūt tīram, sausam, bez ēdiena pārpalikumiem vai eļļu un tauku paliekām. Atkritumu šķirošanas kontekstā iederas teiciens par “darvas karoti, kas sabojā medus mucu”, jo, izmetot dalīti vākto atkritumu konteinerā eļļainu iepakojumu, tiks sabojāts pārējais konteinera saturs un to nevarēs izmantot otrreizējā pārstrādē,” saka Caune.
Viņa piebilst, ka vieglā iepakojuma konteiners nav paredzēts liela izmēra plastmasas vai metāla priekšmetiem, tomēr tajā tiek izmesta gan elektrotehnika, gan plastmasas rotaļlietas, gan smagi priekšmeti, piemēram, hanteles un radiatori. Tas uzņēmumam, kas investē atkritumu šķirošanas iekārtu modernizēšanā, rada dīkstāvi, jo šķirošanas līnijās atrodas frakcijas, kurām tur nevajadzētu būt un kas no šīm līnijām ir jānoņem.
Kur nonāk vieglā iepakojuma konteinerā izmestie atkritumi?
Dzeltenajā konteinerā izmestie atkritumi tiek atkārtoti pāršķiroti, atlasot to, kas ir derīgs atkārtotai pārstrādei, enerģijas ieguvei vai nav izmantojams tālāk, tāpēc tiek nogādāts poligonos. Ņemot vērā, ka arī plastmasa, metāla iepakojums un papīrs var ļoti atšķirties pēc sava sastāva, tie pirms nodošanas pārstrādei tiek vēlreiz sīkāk pāršķiroti. Piemēram, kopā ir vismaz vairāki desmiti dažādu plastmasas veidu, un katram no tiem ir sava funkcija un pārstrādes iespējas atkarībā no piedevām un piejaukumiem, taču lauvas tiesai nevajadzētu nonākt poligonā.
Pēc tam, kad plastmasa tiek vēlreiz sašķirota, to attīra no piejaukumiem, lai pārstrādātu granulās, no kurām vēlāk var tikt ražoti jauni plastmasas izstrādājumi. Savukārt iepakojums, kas sastāv no dažādiem kompozītmateriāliem vai krāsvielām, piemēram, čipsu paka, nebūs derīgs atkārtotai pārstrādei, bet tas tāpat ir jāšķiro, jo šos materiālus var izmantot kā kurināmo, radot siltumenerģiju.
Dažādiem metāla veidiem pārstrādes process var atšķirties, tomēr visos gadījumos svarīga ir šķirošana, kuras laikā metāli un to sajaukumi tiek sadalīti pa veidiem. Pēc metālu sasmalcināšanas gandrīz visus to veidus kausē augstā temperatūrā, tādējādi atdalot vēl neatšķirotos piejaukumus. Kad materiāls sasniedzis nepieciešamo temperatūru, metālu liek veidnēs, kur, tam atdziestot, tiek iegūta nepieciešamā forma.
Turpretī papīra pārstrādes ceļš sākas papīrfabrikā, kur tas speciālā iekārtā tiek izšķīdināts ūdenī un sasmalcināts. Pēc tam no ierastā papīra materiāla tiek atdalītas šķiedras, apdrukas materiāli, krāsas, tinte u.tml. Iegūtajai masai pievieno saistvielas, to žāvē, presē, lai materiālu varētu nosūtīt tipogrāfijām vai rūpnīcām, kas no tām iegūst atkal otrreizēji pārstrādātu papīru un citus papīra izstrādājumus.
Lielākais izaicinājums – nepārstrādājama plastmasa
Plastmasa ir mūsu ikdienas sastāvdaļa – dzērienu pudeles, elektrotehnika, dažādas iekārtas, sadzīves ķīmijas iepakojums, santehnika, jumta segumi, paletes, atkritumu konteineri, maisiņi, tetrapakas utt. Izaicinājumi sākas brīdī, kad ražošanā tiek kombinēti vairāki plastmasu veidi vai plastmasai tiek pievienoti citi materiāli, veidojot kompozītmateriālus.
Klasiskie kompozītmateriālu piemēri ir čipsu pakas vai gatavo gaļas produktu iepakojums, kas pārsvarā sastāv no daudzslāņu polimēriem. Pat polietilēna maisiņi tiek ražoti ar piejaukumiem un visbiežāk pat nav pārstrādājami vai vismaz pašlaik nav tādas tehnoloģijas.
“Jo viendabīgāks materiāls, jo vieglāk to pārstrādāt, jo ir skaidrs un zināms tā sastāvs. Tā var arī prognozēt pārstrādātā materiāla kvalitātes īpašības un mērķtiecīgi izmantot atkārtoti. Pēdējos gados aizvien vairāk tiek runāts par mono materiālas plastmasas jeb plastmasas bez piejaukumiem izmantošanu ražošanā, lai panāktu to, ka maksimāli daudz apgrozībā laistā materiāla tiktu pārstrādāts,” stāsta Caune.
Viņa piebilst, ka motivācija ātrākai rīcībai un pārmaiņām iepakojuma ražošanā un izplatīšanā Latvijā būs arī paplašinātā ražotāju atbildības sistēma, kas Eiropas Savienībā ir spēkā jau kādu brīdi, bet pie mums – no šā gada 1. jūlija. Līdz šim nodevu par katru nepārstrādāto plastmasas kilogramu atkritumos jeb aptuveni 15 miljoni eiro gadā maksāja valsts, taču 2024. gadā šis maksājums dabas resursu nodokļu formā nonāks pie ražotājiem un tirgotājiem – tātad pie gala patērētājiem. To varēs samazināt gan ar šķirošanu, gan pārstrādi, gan arī pārskatot, kādi materiāli izmantoti ražošanā.
Atbildīgā ministrija šobrīd strādā pie pārstrādājamas un nepārstrādājamas plastmasas iepakojuma kritēriju izstrādes, lai ražotāji laikus var pārorientēties un izvēlēties tādu tirgotāju, kas piedāvā tieši pārstrādājamas plastmasas iepakojumu. Tādējādi preču ražotāji un tirgotāji, pārskatot savus iepakojuma materiāla piegādātājus, varēs samazināt dabas resursu nodokļa apmēru.
