Izskatāmajā lietā pieteicējs vērsās Rīgas domē, lūdzot izsniegt Mežaparka Lielās estrādes rekonstrukcijas iepirkuma uzvarētāja pilnsabiedrības „LNK, RERE” sagatavotās būvniecības tāmes. Rīgas dome atteica informācijas izsniegšanu, norādot, ka tā satur komercnoslēpumu. Pieteicējs vērsās tiesā, lūdzot iestādes atteikumu atzīt par prettiesisku un uzdot iestādei izsniegt pieteicējam pieprasīto informāciju.
Pirmās instances tiesa lietu izskatīja, piemērojot tikai vispārīgo regulējumu par informācijas pieejamību. Tiesa atzina, ka strīdus tāmēs nav ietverts tāds komercnoslēpums, kura izsniegšana apdraudētu pilnsabiedrības konkurētspēju, un pieteikumu apmierināja.
Kasācijas sūdzību iesniedza pilnsabiedrība „LNK, RERE”, norādot, ka tiesa kļūdaini secinājusi, ka strīdus tāmēs nav ietverts pilnsabiedrības komercnoslēpums un ka tā izsniegšana nevar radīt kaitējumu pilnsabiedrības konkurētspējai. Tāpat pilnsabiedrība uzsvēra, ka tiesa kļūdaini nav ņēmusi vērā speciālo tiesisko regulējumu par publisko iepirkumu dokumentācijas konfidencialitāti.
Senātam izskatāmajā lietā vispirms bija jāvērtē, kāds regulējums un no tā izrietoši apsvērumi ņemami vērā, lemjot par komercnoslēpumu saturošas informācijas, kas iestādes rīcībā nonākusi publisko iepirkumu procedūras rezultātā, izsniegšanu.
Senāts, izvērtējot Latvijas tiesisko regulējumu kopsakarā ar Eiropas Savienības tiesisko regulējumu un Eiropas Savienības Tiesas atziņām, secināja, ka šāda veida lietās ir piemērojams ne tikai vispārīgais informācijas pieejamības regulējums, bet arī speciālais regulējums, kam tiesa nepamatoti nebija pievērsusi nekādu uzmanību.
Senāts, ņemot vērā Eiropas Savienības Tiesas norādes, spriedumā atzina, ka gadījumos, kad atbilstoši Informācijas atklātības likumam iestādei iesniegts pieprasījums izsniegt komercnoslēpumu saturošu informāciju, kas iestādes rīcībā nonākusi publisko iepirkumu procedūras rezultātā, šāda informācija ir uzskatāma par ierobežotas pieejamības informāciju, kuras aizsardzība ir nepieciešama ne vien konkrēta komersanta komerciālo interešu labad, bet jo īpaši – netraucētas konkurences nodrošināšanas interesēs. Lemjot par šādas informācijas izsniegšanu, jāpatur prātā, ka netraucētas konkurences nodrošināšana ir galvenais mērķis, kura dēļ publisko iepirkumu procedūrā iesniegtai pretendentu komerciālajai informācijai ir noteikta aizsardzība, un netraucēta konkurence ir arī visas sabiedrības būtiska interese. Līdz ar to šādas informācijas izsniegšana varētu būt pieļaujama vien tad, ja to konkrētajā gadījumā attaisno kādas sevišķas sabiedrības intereses nodrošināšanas nepieciešamība.
Ievērojot minēto, Senāts atzina, ka šāda veida lietās tiesai, pienācīgi iedziļinoties, vispirms ir jāizvērtē, vai pieprasītā strīdus informācija ietver komercnoslēpumu, kura izsniegšana radītu attiecīgā komersanta konkurētspējas apdraudējumu un visas sabiedrības intereses uz netraucētu konkurenci apdraudējumu. Ja tiek konstatēts, ka pieprasītā informācija ietver šādu komercnoslēpumu, tiesai tālāk jāizvērtē, kā samērot konkurences aizsardzības interesi ar interesi, kuras labad pieteicējs informāciju pieprasījis.
Izskatāmajā gadījumā Administratīvā rajona tiesa bija kļūdījusies jau pirmajā solī, proti, tiesa nebija pienācīgi pārbaudījusi, vai pieprasītajās tāmēs ir ietverts komercnoslēpums, un nepamatoti bija atzinusi, ka tāmju izsniegšana neradītu kaitējumu pilnsabiedrības konkurētspējai. Šāda kļūda pati par sevi neļauj pienācīgi vērtēt to, kā samērojamas lietā pretstatītās intereses, tāpēc Senāts atzina, ka tiesas spriedums ir atceļams un lieta nododama jaunai izskatīšanai Administratīvajā rajona tiesā.
Vienlaikus Senāts nepiekrita pilnsabiedrības argumentiem, ka gadījumā, kad pieprasītā informācija ietver komercnoslēpumu, sabiedrības interešu nodrošināšanai pietiek ar to, ja publisko līdzekļu izlietojumu vērtē tiesībaizsardzības iestādes. Senāts uzsvēra, ka analītiskās un pētnieciskās žurnālistikas ieguldījumu sabiedrības informēšanā par tai būtiskām tēmām demokrātiskā sabiedrībā nevar aizstāt ar tiesībaizsardzības iestāžu darbu likumpārkāpumu izmeklēšanā. Senāts uzsvēra, ka, iegūstot un analizējot informāciju par sabiedrībai būtiskiem jautājumiem ar mērķi par to informēt sabiedrību, žurnālisti pilda savu demokrātijas „sargsuņa” funkciju un šādu funkciju demokrātiskā valstī neviens cits kā žurnālisti pēc būtības pilnvērtīgi neveic un nevar veikt. Senāts arī nepiekrita pilnsabiedrībai, ka žurnālistu darbs ir nozīmīgs vienīgi gadījumā, kad žurnālists pēta jautājumu, saistībā ar kuru viņam ir īpaša izglītība un specializācija. Senāts uzsvēra, ka ikviena profesionāla žurnālista darba specifika ir godprātīgi un pilnīgi iedziļināties un izpētīt analizējamo jautājumu, lai tā rezultātā sabiedrībai varētu sniegt objektīvu un kompetentu skatījumu. Līdz ar to nav pamata žurnālistu devumu sabiedrībai novērtēt par zemu.
Administratīvajai rajona tiesai, izskatot lietu no jauna, Senāta atziņas būs jāņem vērā.
Senāta spriedums. Lieta Nr. SKA-183/2023 (A420202419)
