Kaspars Melnis sarunā ar Lietuvas enerģētikas ministru uzsvēra: “Pēc pabeigšanas Baltijas valstu elektrotīkla sinhronizācija ar kontinentālās Eiropas tīklu noslēgs enerģētiskās neatkarības procesu Baltijā. Šis sasniegums ne tikai nodrošinās piegādes drošību reģiona patērētājiem, bet arī veicinās Eiropas iekšējā enerģijas tirgus attīstību, radot jaunas uzņēmējdarbības iespējas. Ņemot vērā Baltijas pārvades sistēmu operatoru un valdību lēmumu veikt paātrināto sinhronizāciju, kas jāpabeidz līdz 2025. gada februārim, projekta veiksmīga īstenošana šobrīd prasa lielu iesaistīšanos un neatlaidīgu darbu.”
Uz plānoto paātrinātās sinhronizācijas brīdi būs īstenoti būtiskākie infrastruktūras elementi Baltijas elektrosistēmā, kas nepieciešami drošai sistēmas darbībai, tajā skaitā Latvijas-Igaunijas starpsavienojuma rekonstrukcija, kas tiks pabeigta 2024.gada maijā. Pārējie projekti, savukārt, tiks secīgi īstenoti pēc sinhronizācijas.
Atjaunojamie energoresursi – Baltijas valstu priekšrocība enerģētiskās neatkarības stiprināšanai
Plaša mēroga karadarbība Ukrainā paātrinājusi Baltijas valstu pāreju uz zaļo kursu straujākiem soļiem, koncentrējot atjaunojamo energoresursu priekšrocības elektroenerģijas ražošanai no tiem. Sadarbība starp Baltijas jūras reģiona valstīm ir atslēga kopīgu infrastruktūras projektu attīstībai energodrošuma stiprināšanai reģionā un lielākam enerģijas eksporta potenciālam. Mērķis ir panākt, lai saražotā enerģija Latvijā patērētājiem ir pēc iespējas lētāka, tādēļ starpsavienojumu izbūve ir jo īpaši būtiska.
“Soli šajā virzienā Latvija jau ir spērusi – Vācijas un Baltijas valstu memorands par 750 km gara elektroenerģijas pārvades kabeļa izveidi Baltijas jūrā “Baltic WindConnector”, kas nodrošinās iespēju, savienot lieljaudas jūras vēja parkus. Memorands nav tikai formalitāte, bet pirmais signāls, ka Vācija Baltijas reģionā saskata lielu eksporta potenciālu. Latvijai un Baltijas valstīm ir milzīgs potenciāls līdz 2030. gadam kļūt par nozīmīgām zaļās enerģijas ražotājām un eksportētājām,” diskusijas laikā pauda KEM ministrs Kaspars Melnis.
Dabasgāzes apgādes drošums balstās uz gāzes piegāžu ceļu diversificēšanu
Drošākais veids, ja mēs ražojam paši un to varam darīt – tas ir biometāna ražošanas potenciāls reģionā, tas vēl vairāk palielinātu atjaunojamās enerģijas īpatsvaru. Jau kopš š.g. sākuma dabasgāzes piegādes no Krievijas ir pārtrauktas, līdz ar to gāzes piegādes ceļu diversifikācija kļuvusi ļoti svarīga. Latvijas-Igaunijas un Latvijas-Lietuvas starpsavienojumu pilnveidošana ļaus no sašķidrinātās gāzes termināļiem Klaipēdā (Lietuva) un Inko (Somija) nogādāt uz Latviju un visu reģionu arī lielākus dabasgāzes apjomus. Tie nodrošinās tīkla lietotāju labāku piekļuvi Inčukalna pazemes gāzes krātuvei. Siltumapgādes sektorā ir ievērojami samazinājusies atkarība no dabasgāzes, pārejot uz vietējiem resursiem, galvenokārt biomasu, nodrošinot apkures tarifus stabilus, mazāk nepastāvīgus un pēc iespējas zemākus.
Zaļā ūdeņraža ražošanas potenciāls Latvijā?
Šobrīd Latvijas ūdeņraža tirgus ir pirmsākumos. Tomēr ir potenciāls ražot tā saukto “zaļo ūdeņradi”, izmantojot atjaunojamo elektroenerģiju no piekrastes vēja ģeneratoriem, kā arī potenciālajiem jūras vēja parkiem. Ostas ir ieinteresētas ūdeņraža projekta attīstībā jau šobrīd.
“Šobrīd pašreizējā dabasgāzes pārvades sistēma ir gatava uzturēt dabasgāzi ar ūdeņraža piejaukumu līdz 2%. To potenciāli varētu palielināt līdz 5%, tomēr lielāks ūdeņraža maisījums varētu radīt tehniskus riskus (koroziju) dabasgāzes sistēmā. Tādējādi ilgtermiņā mēs droši vien runātu par jaunu alternatīvu 100% ūdeņraža infrastruktūru. Sagaidāms, ka rafinēšanas rūpnīcas, amonjaka un mēslojuma ražotnes būs galvenie ūdeņraža patērētāji reģionā. Turklāt mēs redzam ievērojamu potenciālu ūdeņraža pakāpeniskai paplašināšanai transporta sektorā,” norādīja KEM ministrs.
