Līdz ar jauno Pašvaldību likumu ļoti populāri šogad ir kolektīvie iesniegumi pašvaldībām. Pēc nepieciešamo parakstu savākšanas platformā ManaBalss.lv, pilsoņi pašvaldībām šogad ir iesnieguši jau 23 kolektīvos iesniegumus. Pašvaldībās apstiprinātas un īstenošanas procesā ir jau sešas no šo iesniegumu prasībām. Trīs ir noraidītas, bet pārējās ir izskatīšanas procesā.
Cits potenciāli efektīvs un pagaidām nepilnvērtīgi apgūts sabiedrības līdzdalības instruments ir iedzīvotāju padomes, konferencē norādīja O. Burovs. Kamēr vairākās pašvaldībās iedzīvotāju padomes ir izveidotas, aktīvi to veicinot pašām pašvaldībām, citviet šāda līdzdalības mehānisma izveidei iedzīvotāji mēģina radīt sabiedrības spiedienu. Piemēram, ar iniciatīvu "Par iedzīvotāju padomēm Madonas novadā". Proti, ar jau ierasto un aprobēto digitālās līdzdalības formu pilsoņi pašvaldībās mēģina panākt vēl izvērstāku vietējās sabiedrības līdzdalību pašvaldības dzīvē.
Līdz šim nebijis kolektīvo iesniegumu precedents šogad ir Ķekavas novada pašvaldības izveidotā pilsoņu iniciatīva "Par tiesisku pamatu vardarbības novēršanai skolās". Proti, pilsoņu iniciatīvu kā līdzdalības formu, lai lobētu nepieciešamo likumdošanu, izmanto vesela pašvaldība.
Tiks lielas institūcijas ķeršanās pie kolektīvā iesnieguma mehānisma no vienas puses norāda uz risināmā problēmjautājuma akūtumu, jo kolektīvais iesniegums, šķiet, ir palicis kā pēdējais salmiņš, pie kā ķerties. No otras puses – tas acīmredzami pierāda iniciatīvas iesniedzēju uzticību kolektīvo iesniegumu instrumentam kā efektīvam savu interešu aizstāvības rīkam.
Līdz šim nosacīti salīdzināms precedents ir Saeimā atbalstu guvusī iniciatīva "Saglabāt universitātes Latvijas reģionos". To savulaik ierosināja Liepājas universitātes attīstības direktors, panākot augstskolai labvēlīgu likumdošanu.
Sarežģītāki kolektīvo iesniegumu precedenti, kuros pašvaldību interese ir ļoti skaidra, ir pilsoņu iniciatīva "Par autobusa Rīga–Daugavpils–Rīga saglabāšanu" un iniciatīva "Inčupes dzelzceļa pieturas saglabāšana vai jaunas dzelzceļa pieturas izbūve pretī Baltajai kāpai". Sarežģītāki šie gadījumi ir tāpēc, ka iznākumā attiecīgās prasības ir nonākušas Satiksmes ministrijas lemšanā, bet kolektīvie iesniegumi ministrijām likumdošanā nav atrunāti. Tas kārtējo reizi norāda uz nepieciešamību Latvijā sevi pierādījušo un efektīvo līdzdalības formu – kolektīvo iesniegumu – mērogot vēl plašāk, attiecinot to ne tikai uz Saeimu un pašvaldībām.
Abos norādītajos gadījumos ierosinātājas ir pilsoniskās sabiedrības pārstāves, tomēr iniciatīvas nepārprotami ir vietējo pašvaldību interesēs, veidojot no analītiskā skatījuma interesantu un no demokrātijas skatījuma – ļoti apsveicamu aliansi.
Līdzīgi par pašvaldības interešu pilsonisko lobiju var uzskatīt arī iniciatīvu "Par kvalitatīvu skolas laiku bez personiskajām viedierīcēm sākumskolās un pamatskolās". Tās ierosinātājs ir Valles pamatskolas direktors, tātad – pašvaldības iestādes vadītājs, kurš izmanto pilsoniskā lobija mehānismu nacionāla mēroga regulējuma panākšanai. Iniciatīvas uzstādīto problēmu pašvaldības dažkārt, piemēram, Liepājā, jau risina pašas, tomēr likumdošanas regulējums to acīmredzami atvieglotu.
Kopumā – tuvojoties Pašvaldību likuma darbības pirmajai gadskārtai, kolektīvo iesniegumu sistēma ir jau nākamajā līmenī pēc Saeimas pierādījusi savu nepieciešamību un efektivitāti pat vairākos aspektos. Negaidīts, bet ļoti pozitīvs, aspekts ir norādītā praktiskā simbioze un interešu alianšu veidošanās starp sabiedrību un pašvaldībām kā institūcijām pilsoniskā lobija veikšanai nacionālā līmenī. Krājoties datiem, šis aspekts noteikti ir akadēmiskas analīzes vērts gan sapratnei par mūsu pašu pilsonisko varēšanu, gan šādas Latvijas ekspertīzes starptautiskajai pārnesei.
