Skaidrojumā norādīts, ka, atsakot pieņemt pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību pirms prasības celšanas, pamatojoties uz Civilprocesa likuma 132. panta pirmās daļas 2. punktu, sakarā ar to, ka iespējamais prasītājs neietilpst Civilprocesa likuma 250.44 pantā noteiktajā personu lokā, attiecībā uz šī lēmuma pārsūdzību jāpiemēro tā paša panta trešā daļa, kas noteic iespēju pārsūdzēt lēmumu, kas pamatots ar Civilprocesa likuma 132. panta pirmās daļas 2. punktu, un nav pamata vērtēt, vai šāds lēmums kavē lietas virzību Civilprocesa likuma 441. panta pirmās daļas izpratnē.
Augstākās tiesas priekšsēdētājs Aigars Strupišs norāda: “Līdz šim tiesu prakse šajā jautājumā nebija vienveidīga, un daudzos lēmumos par atteikšanos pieņemt pieteikumu par pagaidu aizsardzību pret vardarbību bija norādīts, ka tie nav pārsūdzami. Šāds lēmums būtībā atzīstams par līdzvērtīgu atteikumam pieņemt prasības pieteikumu, kas ir tiesību uz pieeju tiesai ierobežošana. Šāds ierobežojums vardarbības gadījumā nav pieļaujams, un tagad tiesām būs jāņem vērā Senāta sniegtā interpretācija, kas būtiski uzlabos vardarbības upuru iespējas aizsargāt savas tiesības”.
Likuma „Par tiesu varu” 49.1 panta pirmā un otrā daļa paredz, ka Senāta departamenta senatoru kopsapulci sasauc Augstākās tiesas priekšsēdētājs, lai apspriestu aktuālus interpretācijas jautājumus vienveidīgai tiesību normu piemērošanai.
